Sāk formēt 4.Vidzemes latviešu strēlnieku bataljonu.

18. septembrī ģenerālleitnants Ivans Miončinskis saņēma rīkojumu uzsākt formēt 4. Vidzemes latviešu strēlnieku bataljonu. Attiecīgo pavēli viņš akceptēja 29. septembrī. Vienības pirmā pavēle tika izdota arī šajā datumā, to parakstīja tikko ieceltais bataljona komandieris kapŧeinis Eduards Pauls.

Topošās kaujas vienības karavīri nāca no visiem Latvijas novadiem, ne tikai no Vidzemes. Pēc dzimtajām vietām nosacīti var viņus iedalīt trīs galvenajās grupās - vidzemnieki, kurzemnieki un jaunieši no Rīgas. Bataljona formēšanas laikā vienībā bija arī nedaudz puišu no Latgales.
Vienības izveides pirmsākumos liela nozīme bija Daugavgrīvas cietokšņa komandanta adju­ tantam kapteinim Kārlim Baltiņam, kurš kā pieredzējis virsnieks 1915. gada augustā vadīja pirmo trīs latviešu strēlnieku bataljonu formēšanas uzsākšanu. Kapteinim Eduardam Paulam viņa sniegtie padomi ļoti noderēja. Pirmā vienības izvietojuma vieta atradās Rīgas pilsētas Citadeles kazarmās. Šeit topošie karavīri dzīvoja ļoti šaurās telpās, mācībām atvēlētā teritorija Daugavmalā bija nepietiekoša. Tāpēc jau 1. oktobrī bataljons tika pārvietots uz Mīlgrāvi, kur vienības tālākai formēšanai un apmācībai apstākļi bija krietni labāki.
Uzsākās intensīvs gandrīz četru mēnešu ilgs intensīvs darbs, lai bataljonu sagatavotu kaujām. Jau 3. un 6. oktobrī 3. Kurzemes latviešu strēlnieku bataljons atsūtīja uz Mīlgrāvi pēc piederības uz laiku piekomandētos 500 jaunkareivjus. Tika izveidotas četras rotas, komandu organizēšanu atlika uz vēlāku laiku. Strēlnieku sastāvs līdz ar to pamatā bija nokomplektēts. Trūka viņu apmācībai tik nepieciešamo virsnieku un apakšvirsnieku. Ritēja jau otrais kara gads, Krievijas armijas kājnieku vienības bija cietušas ļoti ievērojamus zaudējumus. Neviens pulks vai bataljons tobrīd nebija pilnībā nokomplektēts, no sakautajām divīzijām tika veidotas apvienotās kaujas vienības. Saprotams, ka šādā situācijā attiecīgie komandieri īpaši nevēlējās pieļaut latviešu karavīru pāriešanu uz mūsu strēlnieku formējumiem. Bataljona komandierim kapteinim Eduardam Paulam pirmie tuvākie palīgi šajā periodā bija tikai deviņi jauni virsnieki - poručiks Arvīds Skurbe, podporučiks Edvīns Mednis, praporščiki Mārtiņš Alps, Jānis Bērziņš, Žanis Rūdolfs Grietēns, Jānis Edgars Ozols, Jānis Edvīns Nikolajs Palkavnieks, Roberts Sockis un Augusts Zaure. 

Ilgstoši 4.Vidzemes latviešu strēlnieku bataljonam nebija sava medicīnas dienesta vadītāja, tāpēc šo uzdevumu veikšanai 21. novembrī no Latviešu strēlnieku rezerves bataljona tika piekomandēts vecākā ārsta pienākumu veikšanai Dominiks Bukonts. Lēnām arī komplektējās instruktoru sastāvs, kā pirmie bataljona apakšvirsnieki tā formēšanās sākuma posmā jāatzīmē Mārtiņš Balodis, Ansis Bērziņš, Augusts Budevičs, Jānis Endelmanis, kurš atbēga no 20.Sibīrijas strēlnieku pulka, Ērmanis Jaunzems, Augusts Jurgens, Ernests Landmanis, Žanis Lejaspolis, Jānis Majors, Jānis Muskeits, Jānis Plegers, Rūdolfs Plienis, Kārlis Augusts Smiltnieks, Ernests Stepanskis, Jānis Stīpnieks, Jēkabs Stira, Klāvs Strautiņš, Eduards Vaska un Žanis Veiss. Vienlaicīgi ar 4.Vidzemes latviešu strēlnieku bataljona izvēršanu tika stiprināta Krievijas galvaspilsētas Petrogradas aizsardzība. Iespējamajam uzbrukumam steidzīgi gatavoja kaujai Viborgas cietoksni un tāpēc uz dienestu šo nocietinājumu artilērijā diemžēl nosūtīja vairāk kā simtu latviešu tautības apakšvirsnieku un jefreitoru. Šie karavīri bija brīvprātīgi ieradušies Tartu dislocētajā Latviešu strēlnieku rezerves bataljonā un gaidīja norīkojumus uz latviešu kaujas vienībām. Līdz ar to 4.Vidzemes latviešu strēlnieku bataljona apakšvirsnieku komplektācijas gaita ievilkās, virsniekiem nācās pildīt papildus pienākumus. Jāpiebilst, ka vienībā iestājās vairāki latvieši, kuri pirms kara strādāja dažādās vietās plašajā Krievzemē. No Petrogradas ieradās rēķinvedis Jānis Šāberts un mehāniķis Eduards Zvirbulis, no Ņižnijnovgorodas akmeņkalis un mūrnieks Artūrs Veinbergs, no Arhangeļskas zemes mērnieks Jānis Plegers, no Vladivostokas kurinātājs Voldemārs Kārkls. Vairāki karavīri jau iepriekš bija ievainoti kaujās ar vāciešiem, šeit jāmin namdaris no Cēsīm jefreitors Jūlijs Saikāns. Viņš Leibgvardes Izmailovas pulka sastāvā cīņu laikā tika sašauts, ievietots hospitālī, atgriezās vienībā, pēc tam ar smagu kontūziju atkal nokļuva lazaretē un vēlāk 1916. gada janvārī iestājās 4. Vidzemes bataljonā.

Frontes līnija lēnām tuvojās Rīgai un tāpēc 7./8. oktobrī bataljonu pa dzelzceļu pārcēla uz Tartu pilsētu, kur to izvietoja vietējās Universitātes telpās un pakļāva 43. armijas korpusam. Oktobra vidū bataljons jau bija nodrošināts ar visiem nepieciešamajiem zirgiem, trūka sedlu un vezumnieku ratu. Lai pilnībā atrisinātu apakšvirsnieku sastāva nokomplektēšanu, 19. oktobrī darbu ar 68 kursantiem uzsāka bataljona mācību komanda. Nākošajā dienā tika izveidoŧas pēc noteiktā štatu saraksta visas piecas komandas - ložmetēju, sakaru, kājnieku izlūku, jātnieku izlūkuspridzinātāju un ārrindas. Uzlabojās karavīru dzīves apstākļi, jo 17. novembrī vienība pārcēlās uz Tartu garnizona 95. kājnieku pulka kazarmām. Atrodoties jau savā ceturtajā dislokācijas vietā vienība 28. novembrī saņēma apbruņojumu - 1160 Amerikas Savienotajās Valstīs ražotās Vinčestera sistēmas šautenes, 9. decembrī četrus Maksima sistēmas ložmetējus un nākošā gada 18. janvārī trīs Madsena sistēmas rokas ložmetējus. Tātad praktiskajai kolektīvajai kaujas apmācībai atlika nepilni divi mēneši, ko arī teicami motivētie bataljona karavīri enerģiski paveica. Vienības brīvprātīgie, skaitā ap 500 karotāju, svinīgi zvērestu krievu valodā deva 31. decembrī.

Kareivja zvērests par uzticīgu kalpošanu Caram un Tēvzemei.

Es, zemāk nosauktais, apsolu un zvēru Visspēcīgajam Dievam Viņa svētā evaņģēlija priekšā par to, ka gribu un tas ir mans pienākums Viņa Ķeizariskajai Majestātei, manam īstenajam un dzimtajam un Visžēlīgākajam Lielajam Valdniekam Imperatoram Nikolajam Aleksandrovičam, Viskrievijas Patvaldniekam, un Viņa Ķeizariskajai Majestātei Viskrievijas Troņa Mantiniekam, uzticīgi un bez liekulības kalpot, nežēlojot savu dzīvību līdz pēdējai asins lāsei, un visas Viņa Augstās Ķeizariskās Majestātes Patvaldībai, spēkam un varai piederošās tiesības un privilēģijas, likumīgas vai turpmāk ar likumu nosakāmas, pēc savas saprašanas, spēka un iespējām izpildīt.
Viņa Ķeizariskās Majestātes Valsts un zemju ienaidniekiem ar miesu un asinīm uz kara lauka un cietokšņos, uz ūdens un sauszemes, kaujās, grupās, aplenkumā un triecienos un citos kara gadījumos, izrādot varonīgu un spēcīgu pretestību, un visādi censties sekmēt, kas uz uzticamu kalpošanu viņa Ķeizariskajai Majestātei un Valsts labumam dažādos gadījumos var attiekties, tai pašā laikā par Viņa Majestātes interešu aizskārumu, kaitējumu un zaudējumiem, tikko par tiem uzzināšu, ne tikai savlaicīgi paziņošu, bet ar dažādiem līdzekļiem centīšos novērst un nepieļaut un jebkuru uzticētu noslēpumu cieši glabāšu, bet virs manis ieceltiem priekšniekiem visā, kas attiecas uz labumu un kalpošanu Valstij, pienācīgā veidā izrādīšu paklausību, un visu pēc savas sirdsapziņas izpildīšu un priekš sava labuma, radniecības, draudzības un ienaida pret dienestu un zvērestu nenostāšos, no vienības un karoga, pie kuriem piederu, ne uz lauka, transportā vai garnizonā nekad neatkāpšos, bet aiz tā, kamēr dzīvs, sekošu, un visās lietās tā centīšos uzvesties un rīkoties, kā pienākas godīgam, uzticīgam, paklausīgam, varonīgam un veiklam kareivim.
Lai visā šajā man palīdz Visuvarenais Dievs Kungs.
Un šī sava zvēresta noslēgumā skūpstu Sava Pestītāja vārdus un krustu. Āmen.

(no krievu valodas tulkojis Arvis Pope)

Ceremonijas kopskats bija iespaidīgs, jo zvērēja arī Latviešu strēlnieku rezerves bataljona brīvprātīgie. Neskaidrs ir jautājums, pie kāda karoga šie cilvēki zvērēja, jo 4. Vidzemes latviešu strēlnieku bataljona karogs līdz 1917. gada martam netika izgatavots.

Rezultātā gadu mijā vienība pamatā bija nokomplektēta, no Rīgas turpināja pienākt brīvprātīgie - 1916. gada 19./23. janvārī atbrauca 43 jaunieši. Vēl papildus 20. janvārī no Latviešu strēlnieku rezerves bataljona ieradās 120 strēlnieki. Vienība gatavojās doties uz Rīgas fronti, visi karavīri ar nepacietību gaidīja šo dienu. Pabeidzot Tartu tuvumā 20. janvārī kaujas šaušanas apmācību, tika sasniegti necerēti teicami rezultāti. Tas jaunajiem cīnītājiem deva tik nepieciešamo pārliecību par savām spējām. Pirms izbraukšanas uz fronti problēmas virsniekiem tomēr sagādāja vairāki nenokārtotie apgādes jautājumi. Kā piemēru jāmin fakts, ka tobrīd bataljonā bija tikai viens motocikls un viens divritenis.

Ļoti stingri tika sodīti disciplīnas grāvēji - 18. janvārī lauku kara tiesa par virsnieka rīkojuma nepildīšanu ar vairāku gadu ieslodzījumu cietumā sodīja strēlniekus Vilhelmu Zauermani un Augustu Meijeru.

Pēc četru mēnešu intensīva darba 4. Vidzemes latviešu strēlnieku bataljons bija sagatavots kaujas darbībai. Karavīri gaidīja brīdi, kad varēs uzsākt cīņu ar vāciešiem.

Avots: 4. VIDZEMES LATVIEŠU STRĒLNIEKU PULKS 1915-1917 (Rīga 2015) Jānis Hartmanis