Simons Šustins
- Geburt:
- 14.02.1908
- Tot:
- 03.08.1978
- Zusätzliche namen:
- Симон Шустин. Семен Матвеевич. Ābrams, Semjons, Silnieks
- Kategorien:
- , KGB, Kommunist, Kriegsverbrecher, Locksmith, Mitglied der Regierung, Offizier, Staats-und KP-Chef
- Nationalitäten:
- jude
- Friedhof:
- Geben Sie den Friedhof
Dzimis Tveras guberņā drēbnieka ģimenē. Skolā gājis Petrogradā - 5 klases. Atslēdznieks, brigadieris u.c. Sverdlova v.nos.darbagaldu rūpnīcā (1925-29). Komun. partijas biedrs no 1930.gada. Šajā pat rūpnīcā atslēdznieks, brigadieris, apmācības skolas direktors, kadru daļas priekšnieks, partijas komitejas sekretārs (1931-38).
1930.gadā beidzis trīsgadīgu vakara augstskolu un 1939.gadā četrgadīgu vakara augstskolu Leņingradā.. Drošības orgānu darbinieks no 1939.gada, PSRS Iekšlietu komisariāta Augstākās skolas vadošo darbinieku kursu klausītājs. No jūnija mēneša 4. nodaļas priekšnieka vietnieks PSRS iekšlietu komisariāta GEU. Vadošā amatā Iekšlietu komisariātā Latvijā no 1940.gada septembra.
No 1941.gada jūlija tālāk darbojies Iekškrievijā (kara laikā ar frontiniekiem, pie Staļingradas - ar gūstekņiem). Pēc atvaļināšanas no Drošības komitejas 1960.gadā dzīvoja Leņingradā. Strādāja Ždanova v.nos. Ižoras rūpnīcā par maiņas meistaru, maiņas priekšnieku, drošības tehnikas inženieri.
Apglabāts Ļeņingradā.
******
Ar savu noziedzīgo roku parakstīja latviešu tautas nobendēšanas un noslepkavošanas rīkojumus 1941.gadā. Viņa lielākais prieks bija nāvesspriedumus parakstīt ar sarkanu tinti.
Avots: Tēvija, 16.07.1941
Vai Šustins vēl strādā?
Latvijas pārmaiņām bagātajā vēsturē parādās brīžam personas, kas īsā laikā iegūst lielu varu un ietekmi un tad tikpat ātri kā parādījušās atkal pazūd. Vēsturniekam parasti ir iespējams atšķetināt viņu pēkšņās parādīšanas un nozušanas iemeslus, izvērtēt viņu darbību un paradīt kas ar tiem vēlāk notiek. Tomēr ir izņēmumi. Latvijas jaunākajā vēsturē figurē persona, kas vārda pēc būs pazīstama katram politiski ieinteresētam latvietim, bet par kuru mēs tuvāk neko nezinām — NKVD komisārs Simons Šustins. Kā viņš uzradās Latvijā? Ir zināms, ka viņš bija Krievijas žīds, kas līdz ar krievu okupantiem 1940. gadā ieradās Latvijā. Ādolfs Šilde savā grāmatā "Pasaules revolūcijas vārdā" atstāsta Politiskās pārvaldes ierēdņa Herberta Teidemaņa liecību, ka Šustins Politiskā pārvaldē ieradies apmēram četras dienas pēc krievu ienākšanas. Viņam izsniegta Latvijas pase uz "Silnieka" vārda. Ar šo vārdu viņš sākuma arī parakstījis savus rīkojumus. Grāmatā ir arī liecība par viņa bēgšanu no Rīgas uz Valku un tad, domājams, tālāk uz Krieviju. Viņa pēdas un tālākais liktenis pazūd Krievijas tuvumā.
No Šustina saglabājies kāds ļoti retušēts fotouzņēmums un par viņa darbību liecina gari apcietināto saraksti, kas parakstīti ar sarkanu tinti: "Visi nošaujami..." Par saviem nedarbiem nekādus laurus viņš tomēr nebūs saņēmis. Šustina vārds ir konsekventi pazudis no visām padomju publikācijām. Šajā ziņā ir interesanti pāršķirstīt Žagara grāmatu par "sociālistiskiem pārveidojumiem Latvija". Kaut arī Šustinam šajos "sociālistiskajos pārveidojumos" ir lieli nopelni. Žagara grāmatā viņa vārds nav atrodams. Tāpat to velti meklēt Mazajā Enciklopēdijā. Tā ka otrs tā laika "sociālistisko pārveidojumu veicinātājs" — Vladimirs Derevjanskis — abās publikācijās ir pieminēts, tad ar lielu varbūtību varam pieņemt, ka Šustins kritis nežēlastībā un pazīstot toreizējos paņēmienus, tad viņa liktenis būs bijis tāds pats kā viņa upuriem. Varbūt kads zina ko tuvāk?
Atmiņā iespiedies kāds atgadījums no bēgļu laikiem Vācijā. Eslingenas nometnes pamatskolas vingrotava atradās atsevišķā ēkā skolas pagalmā. To izmantoja ne tikai sportisti, bet arī Eslingenas latv. teātris un lielākām sapulcēm. Kādu dienu — laikam 1947. gada agrā pavasarī — izplatījās ziņa. ka runāšot padomju repatriācijas komisijas loceklis pulkvedis Liberts un aicināšot mūs mājās. Noskaņojums bija satraukts. Jau laikus labs skaits nometnes iemītnieku pulcējās pagalmā pie vingrotavas. Tad piebrauca amerikāņu armijas džips ar vairākiem amerikāņiem un padomju uniformās tērptiem vīriem. No aizmugures sēdekļa izrāpās pulkvedis Liberts, vīrs vidējos gados, padrukns, padomju jaunajā uniformā ar nekur vēl neredzētiem zeltītiem uzplečiem. Viens no amerikāņiem palika sētā pie džipa, otrs ar Libertu un vēl kādu sarkanarmieti iegāja vingrotavā, kur tos sagaidīja vietējie UNRRA ierēdņi. Noskaņojums publikā bija naidīgs un trokšņains. Viens no UNRRA virsniekiem mēģināja nomierināt klātesošos — nevienu nespiedīšot braukt mājās, bet padomju pārstāvim jādodot iespēja runāt un aicināt bēgļus atgriezties dzimtenē. Klausītāji pierima un Liberts ne sevišķi veiklā latviešu valodā ar lielu krievu akcentu sāka vāvuļot par labo dzīvi padomju dzimtenē un laimi, kas tur sagaidot visus repatriantus. Viņš nerunāja sevišķi ilgi, jo latviešu valoda acīm redzami nebija viņa ikdienas valoda. "Visiem Padomju Latvijā labi, visi strādā. Lācis strādā. Upīts strādā. Kirhenšteins strādā..." Uzreiz publikā kāds iejautājās: "Un kā ir ar Šustinu? Vai Šustins vēl strādā? — "Jā, jā!" Liberts priecīgi atsaucās. "Šustins strādā!" Zālē sacēlās aurojošs troksnis, smiekli, svilpieni, nikni starpsaucieni. Cilvēki atstāja zāli, spiežoties ārā pa lielajām aizmugures durvīm. Liberts ar pavadoņiem likās bija lielā nesaprašanā. Brīdi vēl mīņājušies, arī viņi pa sānu durvīm atstāja zāli. Ap džipu sētā spiedās cilvēki. Noskaņojums bija klaji naidīgs. Nometnes policija zilās ķiverēs un vālītēm rokās lūkoja pūli savaldīt. Dažas vecākas dāmas skrēja klāt pulkvedim un mēģināja viņam iespļaut. Amerikāņu braucējs velti nekavējās, iedarbināja motoru un skaļi taurēdams, aizveda pulkvedi Libertu nezināmā virzienā.
Pēc gdiem, šķirstot "Mazo Enciklopēdiju", uzdūros atkal Libertam. Tur viņš bija - Eduards Liberts, dzimis 1909. gada Lubānas pagastā. No 1927. - 1929. gadam strādājis komjaunatnes darbā Pleskavā. 1929.- 31. mācījies Leņingradas Valsts universitātes Strādnieku fakultātē. No 1931. militārā un administratīvā darbā . 1940. gadā atgriezies Latvijā un bijis CK pirmais sekretārs komjaunatnē. Kara sākumā organizējis komjauniešus Latvijā cīņai pret fašistiem. Bijis 1. latviešu strēlnieku pulka komisārs. No 1941. gada oktobra latviešu strēlnieku divīzijas politiskā daļā, vēlāk divīzijas štāba komisārs. Vēlāk pēc kara Latvijā bijis pat ministrs. Šis politiskais pulkvedis par Šustinu neko nezināja.
Avots: Laiks, 21.04.1984
***
Slepkava pie rakstāmgalda Simons Šustins
I. Zālīte, SAB Totalitārisma seku dokumentēšanas centra vadītājs
Pēc padomju tanku ienākšanas mūsu valstī Latvijas Komunistiskā partija (LKP) par šo Kremļa dāvanu varēja tikai jūsmot, bet saņemt valsti savās rokās un to pārvaldīt nebija spējīga. Patiesībā tas no LKP pat netika prasīts, jo padomju varas ieviešanas plāni un pievienošanas gaita PSRS bija laikus izstrādāta Maskavā un saskaņā ar plāniem režīma nostiprināšanu bija paredzēts veikt ar padomju specdienestu spēkiem. No Krievijas uz Latviju atnāca īpaši sagatavots čekas aparāts un operatīvais sastāvs ar tiesībām izvērtēt, kuri cilvēki padomju varai būs derīgi un kuri kā nederīgi jāiznīcina vai jāizolē.
Čeka – jaunās kārtības balsts
Saskaņā ar Valsts un Ministru prezidenta Kārļa Ulmaņa prasību “Es palieku savā vietā un jūs palieciet savā vietā” Latvijas Politiskās pārvaldes darbinieki Alberta ielas namā turpināja strādāt arī pēc Sarkanās armijas ienākšanas Rīgā, līdz lietas pārņēma ienākusī čeka.
Interesantas ir politpārvaldes darbinieka Herberta Teidemaņa liecības par čekas formēšanās procesu Latvijā, kuras viņš devis Ādolfam Šildem. Kā pirmais latviešu varasvīrs Politpārvaldē ieradies Rīgas ostas strādnieks un vietējais komunists Elmārs Briedis. Viņš nomainījis Rīgas rajona priekšnieku pulkvežleitnantu Vinteru, kuru tūliņ ieslodzīja turpat Alberta ielas kamerās. Pēc neilga laika Politpārvaldes priekšnieka Jāņa Fridrihsona-Skraujas posteni pārņēmis Latgales komunists Vikentijs Latkovskis. Tad pēc pāris bezdarbības dienām atbraucis lielāks skaits krievu čekistu.
Latkovskis no Fridrihsona kabineta pazudis un apmēram ceturtajā dienā pēc krievu ienākšanas viņa vietā sēdies kāds Semjons Šustins. Viņa vārdu darbinieki uzzinājuši tikai pēc pāris nedēļām, līdz tam viņš stādījies priekšā kā Silnieks. Visiem iebraukušajiem čekistiem tikušas izsniegtas iekšzemes pases ar izdomātiem latviskiem vārdiem, tādējādi padarot viņus par pilsoņiem pat pirms 14. jūlija vēlēšanām. Jūnija dienās Silnieka komanda izturējusies samērā pieklājīgi un mēreni.
Parakstot dokumentus, Šustins sākumā vienmēr parakstījies kā Silnieks, turklāt, nepārzinot rakstību ar latīņu burtiem, attaisījis rakstāmgalda atvilktni un rakstījis pēc tur esoša parauga. Smīnēdams viņš noprasījis: “Nu kak, horošaja podpis?” (Nu kā, vai labs paraksts?) Lielākā daļa veco darbinieku tikuši atlaisti un viņu darba vietas ieņēmuši krievu čekisti, kā arī latviešu komjaunieši, lielākoties rīdzinieki.
Palikušajiem darbiniekiem izsniegtas apliecības, kurās bijis norādīts, ka viņi tagad ir “Upravļeņije gosudarstvennoi bezopasnosti” (LPSR Iekšlietu tautas komisariāta Valsts drošības pārvaldes) darbinieki, un Šustins bija nozīmēts par šīs pārvaldes priekšnieku, vienlaikus būdams arī Iekšlietu tautas (NKVD) komisāra Alfona Novika vietnieks.
Drīz Alberta ielas ēka palika par šauru un čeka pārcēlās uz Brīvības un Stabu ielu stūri. Īsā laikā tā Rīgā izveidoja veselu administratīvu tīklu, kas sastāvēja no 36 dažādām iestādēm. Vienlaikus krasi samazinājās latviešu tautības darbinieku skaits, dokumentos vairs nefigurēja Silnieka vārds, bet īstais Šustina paraksts. Taču, kā raksta aculiecinieki, apcietināšanas pavēlēs reti kad tikuši izmantoti paraksti ar īstajiem vārdiem. Nāves spriedumos gan ir īstie paraksti,parasti kiriliskajā rakstā. Jāsaka, ka jaunais čekas aparāts, ņemot vērā valodas grūtības un jauno vidi, apbrīnojami ātri adaptējās Latvijas apstākļos. Tas liecina, ka jau pirms Latvijas okupēšanas daudz kas bija izplānots un laikus sagatavots Krievijā.
Latvijas iedzīvotāju izspiegošana
Baigā gada sākumā čeka sāka veidot plašu ziņotāju tīklu, iesaistot tajā gan vīriešus, gan arī sievietes. Plaši izmantoja sētnieku pakalpojumus. Aģentu vervēšanā bieži izmantoja draudus un šantāžu. Okšķeru lomā iesaistījās kompartijas biedri un biedru kandidāti, komjaunieši, kuriem vajadzēja ziņot par savu darbavietu un darbabiedru noskaņojumu un aizdomīgu rīcību. Laukos ziņu vākšana notika ar izpildkomiteju starpniecību.
Raksturīgs ir aģenta “Perova” ziņojums, kas rakstīts 1940. gada 26. augustā un atrodams dzelzceļa kantora darbinieces Olgas Dumpes krimināllietā:
“Kad Latvijā tika izsludināta padomju vara, Dumpe izturējās neizturēti, smējās par sarkano karogu, nosaucot to par sarkanu lupatu. Pēc Latvijas delegācijas atgriešanās no Maskavas teica, ka “lūk, atbrauca Latvijas pārdevēji; tagad Latvijā valda visādi plukatas, kas izlaisti no cietuma”. (..) Dumpe ne reizi nebija demonstrācijās un svinīgajās manifestācijās. Vēlēšanu laikā smējās par vēlēšanu kārtību un vēlēšanu rezultātiem. (..) 30.08.40.g. Šķirotavas st. depo darbnīcā notika visu strādnieku un kalpotāju sapulce, kurā ar referātu par Staļina Konstitūciju uzstājās rajona komitejas pārstāvis vec. poļitruks Kolomeckis. Sapulce tika gatavota organizēti, atklājot [to] ar Internacionāles dziedāšanu, tika pavairots himnas teksts, lai to iemācītos. Kantora darbiniece Olga Dumpe iebilda, ka tādu tekstu, kurā runa ir par asinspirti un asinsizliešanu, viņa nemācīsies, sakot, ka “tieši kā lopkautuvē, tik asinis un asinis prasa” un visas šīs revolucionārās dziesmas vienā meldiņā “tirāni, gāzt, šķelt, griezt, iznīcināt, noārdīt”, un tāds arī ir komunisms.”
1941. gada 14. jūnijā Olgu Dumpi uz šo denunciāciju pamata arestēja, nosūtīja uz IeTK Usoļlaga nometni. Neskatoties uz to, ka lietā nebija nekādu lietisko pierādījumu (aģenta ziņojumi par tādiem nevarēja kalpot), viņai par darbošanos aizsargu organizācijā PSRS IeTK Sevišķā apspriede piesprieda nāvessodu, kas tika izpildīts 1942. gada 7. aprīlī, par ko krimināllietā atrodama attiecīga izziņa.
Šajā krimināllietā atrodams dokuments, kuram ir būtiska nozīme Baigā gada un vēlāko represiju dokumentēšanā – LPSR VDK uzskaišu un arhīva daļas priekšnieka pulkveža Nazarova parakstīts ziņojums par to, ka, pamatojoties uz PSRS VDK 1955. gada 24. augusta sevišķi slepenu rīkojumu nr.108ss, Olgas Dumpes uzskaites kartītē izdarīta atzīme par to, ka “Dumpe mirusi 1945. gada 20. novembrī ar kuņģa vēzi. Par to 8.1. 57. gadā paziņots viņas māsai Strautei E. J.”
Šādi nāves apstākļu viltojumi atrodami vairākās tā laika krimināllietās. Režīms jau laikus slēpa pēdas.
Masveida represiju sākums
Jau ar pirmajām Šustina saimniekošanas dienām plašumā vērsās aresti. Viņa uzdevumā pa visu Latviju tika izsūtītas apcietināšanas pavēles. Šajā periodā čekas galvenie uzdevumi bija saistīti ar Tautas saeimas vēlēšanu organizēšanu, kuras Maskavai bija vajadzīgas, kā raksta Ā. Šilde:
“ne daudz vietējām vajadzībām kā rietumu maldināšanai. (..) Ja arī ne visi, bet liela iedzīvotāju daļa pie vēlēšanu urnām gāja, tad tas vispirmām kārtām bija čekas nopelns. Ikvienam lika saprast, ka tāds, kam pasē trūkst atzīmes par piedalīšanos 14./15. jūlija vēlēšanās, var iznākt skaidrošanās ar visvareno čeku. Papildus grūtības bija sagaidāmas. “
Ātros tempos pārbūvēja bijušās Iekšlietu ministrijas ēku, gādājot par aresta telpu un iekštelpas šautuves iekārtošanu. Ar pilnu jaudu represīvā mašinērija tika iedarbināta pēc 1940. gada 5. augusta, kad Latvija tika pievienota PSRS.
Sākot ar 1940. gada 6. novembri, Latvijas iedzīvotāju vajāšana un represijas pret tiem varēja notikt pilnīgi likumīgi, jo ar šo datumu sāka darboties M. Kaļiņina parakstītais dekrēts par Krievijas Padomju Federatīvās Sociālistiskās Republikas krimināllikuma piemērošanu Latvijā. Šā dekrēta 3. pants paredzēja kriminālatbildību arī par noziegumiem (padomju izpratnē), kas Latvijas teritorijā bija izdarīti līdz padomju varas ieviešanai, tajā skaitā darbošanās Zemnieku savienībā u. c. politiskās nekomunistiskās partijās un sabiedriskās organizācijās, sastāvēšana aizsargu organizācijā, darbs Latvijas speciālajos dienestos, armijā un robežsardzē utt.
Drīz pēc vēlēšanu farsa uz Krieviju aizveda prezidentu Ulmani un tika uzsākta bijušās Latvijas valdības locekļu un ministru aresti un deportācijas.
1941. gadā Valsts drošības tautas komisariāts (NKGB) tika atdalīts no Iekšlietu tautas komisariāta (NKVD) un par tā komisāru tika nozīmēts minētais Semjons Šustins, valsts drošības kapteinis.
Šā gada 14. jūnijā tika īstenota pati drausmīgākā masveida akcija – vairāk nekā 14 000 cilvēku vienlaicīga piespiedu deportācija uz attāliem PSRS ziemeļu apgabaliem. Taču jau līdz šim datumam apcietināta un cietumos ievietota, pēc izmeklēšanas tiesneša A.Grantskalna liecībām, bija 6041 persona, to starpā 338 sievietes un 17 bērni, jaunāki par 16 gadiem.
Rīgas apkārtnē Baltezerā, Katlakalnā un Dreiliņos tika sameklētas piemērotas vietas lielāku masu apšaušanai. Piespriestais nāvessods parasti tika savienots ar visas mantas konfiskāciju (ja tāda bija). Boļševiku varas pēdējās dienās pirms vācu okupācijas laika trūkuma dēļ nekādas izmeklēšanas vairs netika veiktas, nāves spriedumam pietika ar Šustina rezolūciju.
Tādā veidā 1941. gada 26. jūnijā nāvei tika nolemti 78 cilvēki. Rezolūcija bija īsa: “Vvidu sociaļnoi opasnosti vseh rasstreļjaķ” - ввиду социальной опасности (sakarā ar sociālo bīstamību visus nošaut).
Tautas ienaidnieka portrets
Ja īsi būtu jāraksturo cilvēku grupa, pret kuru vērsās čekas represijas, tad tas bez gara saraksta sastādīšanas nebūtu iespējams. Cilvēkus, kuriem šis gods gāja secen, vienkāršāk var raksturot šādi – politiski un sociāli neaktīvi, bez īpašumiem, kā arī kompartijas un komjaunatnes aktīvisti, to atbalstītāji.
Daži raksturīgi vaibsti ienaidnieka portretā: “robežsargs uz bijušās Latvijas–PSRS robežas”, “cēlies no kulakiem, naidīgi noskaņots pret padomju varu”, “kontrrevolucionāras organizācijas KOLA [Kaujas organizācija Latvijas atbrīvošanai] loceklis”, “militāras fašistiskas organizācijas aizsargi biedrs”, “strādājis par kārtībnieku policijā”, “naidīgi noskaņots pret PSRS un kompartiju”, “aģitēja par to, lai Vācija ātrāk atbrīvo Latviju”, “uz ielas dziedāja fašistiskas dziesmas un, būdams aizturēts, izsmēja padomju iekārtu”, “devuši signālus vācu lidmašīnām”, “runājis par Sarkanās armijas vājumu”, “veic pretpadomju aģitāciju” utt.
Jaunās kārtības cena
Kopējais represēto skaits 1940.–1941. gadā ir apmēram 40 000 cilvēku, kas ir 2% no visiem Latvijas iedzīvotājiem. Administratīvā kārtā aizturēja un deportēja vismaz 14 428 cilvēkus jeb 0,74% Latvijas iedzīvotāju (0,80% no visiem vīriešiem un 0,69% no visām sievietēm). Dzīvību Baigajā gadā Latvijas teritorijā zaudēja pavisam 1355 cilvēki, no kuriem 121 bija kritis aktīvā cīņā pret komunistiem.
Deportēja 1,9% no visiem Latvijā dzīvojošajiem ebrejiem, 0,8% no latviešu kopskaita un 0,4% krievu. 32,3% deportēto bijuši vecumā līdz 20 gadiem, bet 17,4% – līdz 10 gadiem. Ceļā uz izsūtījuma vietu dzimuši 7 bērni, miruši 28 cilvēki. Izsūtījuma vietā līdz 1942. gada martam piedzimuši 60 bērni. 23% no visiem deportētajiem bijuši zemnieki, 19% – skolēni, bet 13,7% – mājsaimnieces.
Terora diriģenta portrets
Latvijas iedzīvotāju masveida terora īstenotāju komandas virsdiriģents bija Šustins. Gandrīz uz visiem liktenīgajiem dokumentiem atrodams viņa – NKVD Valsts drošības pārvaldes priekšnieka, vēlāk valsts drošības tautas komisāra – paraksts. Tajā skaitā Šustins apstiprināja slēdzienus par 6636 Latvijas iedzīvotāju deportāciju.
Vienlaikus jāsaprot, ka varmācīgās akcijas Latvijā bija jau iepriekš sīki izplānotas PSRS metropolē Maskavā un Šustins bija izvēlēts kā viena no piemērotākajām personām to īstenošanai. Ne velti čeka tajā laikā oficiāli tika dēvēta par partijas bruņoto vienību.
Šustina biogrāfija ir miglā tīta, jo viņš 1940. gadā ieradās Latvijā, lai veiktu savu melno darbu un līdz ar Sarkanās armijas atkāpšanos aizbrauca no Latvijas, kur turpināja savu karjeru Kirovas apgabalā, strādājot par NKVD Kirova apgabala priekšnieku. Zināms, ka viņš dzimis 1908. gadā Kaļiņinas apgabalā Krievijā.
Latvijā veiktais terors pret tās iedzīvotājiem satur genocīda pazīmes, kas noteiktas Apvienoto Nāciju Organizācijas 1948. gada 9. decembra Konvencijas par genocīda novēršanu un sodīšanu par to 2. pantā. Šajā sakarā Latvijas Ģenerālprokuratūra 1996. gada 8. februārī pret Šustinu ierosināja krimināllietu pēc Latvijas Kriminālkodeksa 68–1 panta
“Noziegumi pret cilvēci, genocīds”. Apsūdzības raksts sastādīts uz 14 lapām, un tajā varam lasīt, ka “(..) Semjona Šustina vadībā viņam pakļautie represīvo iestāžu darbinieki veica nevainīgu cilvēku masveida vajāšanas, terorizēšanu, pielietoja nelikumīgas izmeklēšanas metodes ar cilvēku spīdzināšanu, turēja ieslodzījumā cilvēka cieņu un godu pazemojošos antisanitāros apstākļos, panākot piespiedu atzīšanos noziegumos, kas nebija izdarīti, safabricēja krimināllietas un izvirzīja nepamatotas apsūdzības, panākot apsūdzētā notiesāšanu ar augstāko soda mēru, izsūtīšanu uz ieslodzījuma vietām attālos PSRS apgabalos. (..)”
Kur pazuda Šustins
Izmeklēšanas gaitā negaidītas grūtības radās, noskaidrojot Šustina atrašanās vietu. Tautā, tajā skaitā bijušo VDK darbinieku vidū, bija izplatīts mīts, ka Šustins emigrējis uz Izraēlu un tur miris 70. gados, taču šī versija apstiprinājumu neguva. Par pavedienu kļuva Šustina rakstīta vēstule viņa kādreizējam priekšniekam NKVD komisāram Alfonam Novikam, kas datēta ar 1968. gada 12. jūliju. Tajā Šustins uzrādīja savu dzīvesvietas adresi Kolpino.
Noziedznieka meklēšanā Ģenerālprokuratūra lūdza Interpola palīdzību, kas izdarīja attiecīgus pieprasījumus Krievijā. 1997. gada 5. martā tika saņemta oficiāla Interpola Maskavas biroja atbilde, kurā melns uz balta rakstīts, ka Šustins minētajā adresē “nekad nav bijis pierakstīts un citu datu par viņu [biroja] rīcībā nav”.
Atkārtotam pieprasījumam tika pievienota Šustina vēstules kopija, un šoreiz tas vainagojās ar panākumiem. Tika saņemta atbilde, ka meklējamā persona patiešām no 1960. gada līdz 1972. gadam dzīvojusi Kolpino, Komūnas ielā 13, un mirusi 1978. gada 3. augustā. Sakarā ar aizdomās turamās personas nāvi 1997. gada 30. jūnijā krimināllieta tika izbeigta un tās četri sējumi nogūla arhīva plauktos.
Rakstā izmantoti SAB TSDC pētījumu rezultāti un Šustina krimināllietas materiāli.
1998. gada 13. Jūnijs.© LAUKU AVĪZE
Keine Orte
Name | Beziehung | Beschreibung | ||
---|---|---|---|---|
1 | Mihails Vetrovs | Arbeitskollege, Gleichgesinnte | ||
2 | Longins Avdjukēvičs | Arbeitskollege | ||
3 | Staņislavs Zukulis | Arbeitskollege | ||
4 | Jānis Vēvers | Arbeitskollege | ||
5 | Alfons Noviks | Arbeitskollege | ||
6 | Kira Verhovska | Bekanntschaft | ||
7 | Kirils Verhovskis | Mitarbeiter | ||
8 | Edmunds Johansons | Mitglieder der gleichen Partei | ||
9 | Olga Dumpe | Opfer | ||
10 | Jānis Cinis | Soldat | ||
11 | Vikentijs Latkovskis | Vorgänger |
09.06.1940 | PSRS Aizsardzibas komisārs izdod slepenu pavēli Baltijas kara flotei
Pēc Polijas sadalīšanas starp komunistisko PSRS un tās sabiedrotajiem - nacionālsociālistisko Vāciju, atbilstoši 1939.08.23. Ribentropa- Molotova paktā nolīgtajam "Eiropas sadalījumam" PSRS gatavojās okupēt Baltijas valstis. Lai nodrošinātu Baltijas valstu militāru okupāciju šo valstu valdību nepiekrišanas gadījumā, tika izdota pavēle būt kaujas gatavībā.
15.06.1940 | PSRS uzbrukums Latvijas robežpunktiem
Masļenku robežincidents bija PSRS īstenots provokatīvs uzbrukums Latvijas robežsargu posteņiem 1940. gada 15. jūnija rītausmā. Jau nedēļu iepriekš PSRS Aizsardzibas komisārs izdeva slepenu pavēli Baltijas kara flotei sagatavoties Baltijas okupācijai un bloķēt jebkādas Latvijas militāro un civilo spēku kustības ārpus valsts robežām. 15/6/1940. NKVD kaujinieku vienības īstenoja uzbrukumu Latvijas Robežsargu brigādes 3. Abrenes bataljona 1. rotas 2. un 3. sardzei Augšpils pagasta Masļenkos un Šmaiļos. Trešais uzbrukums 7. sardzei Žuguros tika atcelts. Lai gan būtībā incidents sastāvēja no trim atsevišķiem uzbrukumiem, vēstures literatūrā tas parasti tiek apzīmēts ar Masļenku vārdu. 3. Sardze Šmaiļos tika pārsteigta un visi robežsargi sagūstīti un aizvesti uz PSRS. 2. Sardze Masļenkos izrādīja pretestību, kā rezultātā 3 robežsargi un divi civilisti tika nogalināti, sardzes ēka nodedzināta un vēl vairāki cilvēki sagūstīti. Kopumā abos uzbrukumos tika nogalināti 5 cilvēki (tostarp viens pusaudzis) un 37 tika sagūstīti un aizvesti uz PSRS. Uzbrukums Latvijas robežsargiem bija Latvijas un PSRS līguma par neuzbrukšanu pārkāpums, kas ievadīja pilnīgu Latvijas okupāciju.
17.06.1940 | Latvijas Republiku un Igaunijas Republiku okupē Padomju Savienība
16. jūnijā plkst. 14.00 PSRS ārlietu tautas komisārs V. Molotovs nolasīja Latvijas sūtnim F. Kociņam PSRS valdības ultimātu, kurā bezierunu tonī tika pieprasīta Latvijas valdības atkāpšanās, jaunas valdības izveidošana ar no PSRS puses norādītām personām, un neierobežota padomju karaspēka kontingenta ielaišana Latvijā, informējot, ka ja līdz plkst. 23:00 netiks saņemta pozitīva atbilde no Latvijas valdības, padomju Sarkanā armija bez kādas atļaujas no Latvijas puses ieies Latvijas teritorijā un pārņems to, ar spēku apspiežot jebkādu pretošanos. Kopā Latvijas robežu šķērsoja deviņas PSRS armijas divīzijas ar 90 000 sarkanarmiešiem. 1940. gada 1. jūnijā Latvijas armijā bija 2013 virsnieki, 27 555 virsnieku vietnieki, instruktori un kareivji un 1275 brīva līguma darbinieki, kopskaitā 30 843 cilvēki. Latvija nonāca pilnīgā padomju t.i. svešas armijas varā, kas saskaņā ar 1907. g. Hāgas sauszemes kara konvencijas 42. pantu, ir būtiska okupācijas pazīme. Latvijas valdība zaudēja rīcības spēju, bet situāciju valstī kontrolēja PSRS sūtniecība Rīgā, PSRS armija un specdienesti.
25.08.1940 | Latvijas PSR 1. Ministru Padome. MP priekšsēdētājs V. Lācis
1940. gada 25. augusts 1959. gada 27. novembris Līdz 1946.g. - Tautas komisāru padome
14.06.1941 | PSRS genocīda turpinājums pret nekrievu tautām. 1941.g. 14. jūnija deportācija
Krievijas cara valdības praktizētās genocīdu (etnocīdu) operācijas pret Krievijas māzākumtautībām boļševiki atsāka praktiski jau 10 gadus pēc savas varas nodibināšanas Padomju krievijā. Lai gan tās tika pasniegtas kā "šķiru cīņa", badā, izsūtījumā, cietumos boļševiku represēto mazākumtautību pārstāvju % no nācijas kopskaita pat vairākas reizes pārsniedza "titulnācijas"- krievu represēto %. Genocīda prakse tika attiecināta arī uz Krievijas ("PSRS") jaunokupētajām teritorijām. Kopumā 1941. gadā deportēja 0,74% no visiem Latvijas iedzīvotājiem. Tika izsūtīti 1,9% no visiem Latvijā dzīvojošajiem ebrejiem, 0,8% no latviešu un 0,4% no krievu kopskaita. 81,27% no deportētajiem pēc etniskā sastāva bija latvieši.
14.06.1941 | Genocīds. Litene. Bijušo Latvijas armjas virsnieku sagūstīšana un deportācija
1941. gada 14. jūnijā Litenes vasaras nometnes apkārtnes mežos viltus manevru laikā tika apcietināti apmēram 400 Latvijas armijas virsnieku, kuri formāli bija ieskaitīti Sarkanajā armijā. Viņus nosūtīja ešelonā uz Noriļsku. Izdzīvoja tikai aptuveni 20% no komunistu represētajiem- apmēram 80 virsnieki.
26.06.1941 | PSRS okupācijas varas pārstāvja, komunista S. Šustina pavēle nošaut 78 Centrālcietumā apcietinātos latviešus
28.06.1941 | Padomju okupanti nogalina politieslodzītos Daugavpils cietumā. Citi Latgalē noslepkavotie
23.07.1941 | Čekistu briesmu darbi Baltezerā
[pārpublicētajā tekstā saglabāta avotā izmantotā leksika, kura raksturo vācu sociālistu centienus pirms gada- Latviju 1940.g. jūnijā okupējušo krievu komunistu noziegumus uzvelt ebrejiem (žīdiem)]
13.10.1944 | Vācijas okupācijas spēkus Rīgā bez cīņas nomaina PSRS okupācijas spēki un paliek 50 gadus
08.05.1945 | Eiropā beidzas Otrais Pasaules karš. Kara gaitā Krievijas (PSRS) okupētajās valstīs, okupācija turpinās vēl 46 gadus
2. Pasaules karš sākās 1939. gada 1. septembrī, kad pēc komunistu- nacionālsociālistu pakta (23.08.1939) noslēgšanas, tā brīža sabiedrotie- Vācija un 2 nedēļas vēlāk (17.09.1939) PSRS- iebruka un sadalīja Poliju. Gandrīz 2 gadus sabiedrotie- PSRS un Vācija iekaroja vai citādi pakļāva Eiropas valstu lielāko daļu. Pirmās 660 kara dienas PSRS bija galvenais (>90%) Vācijas militāri stratēģisko izejvielu piegādātājs, līdz ar to var pamatoti uzskatīt, ka Vācija un Krievija ne tikai tiešā nozīmē grāva Polijas un Somijas pilsētas kara sākumā, bet visu šo periodu Vācija bombardēja Londonu, Koventriju, iekaroja Nīderlandi, un Franciju, izmantojot PSRS piegādātās izejvielas.
09.05.1945 | 2. Pasaules kara beigas Eiropā
17.07.1945 | PSRS genocīds pret nekrievu tautām. Lietuviešu Jūlija deportācijas. Izvesti vairāk kā 6300
23.02.1946 | Zūru kauja
Nevienlīdzīgās cīņas pret padomju otrreizējo okupāciju pēc 2. Pasaules kara ilga līdz pat 1956.-57. g. Viena no šādām kaujām notika Zūru mežniecībā, pie "Vārnu valka", netālu no Dzelzkalnu mežsarga mājām.
14.12.1946 | Komunistiskās partijas izpildstruktūra- VDK iznīcina latviešu mežabrāļu Krēmeru grupu
1945. gada sākumā partizānos devās tā laika inteliģence, zemnieki, kas Latvijas brīvvalsts laikā bija iekopuši savas saimniecības, patriotiskā jaunatne, kas neizvēlējās ceļu evakuēties uz Rietumiem un pamest dzimto zemi. Cesvaines pusē par partizānu komandieri izvirzījās Kārlis Krēmers, kas devās mežā kopā ar savu tēvu, brāli un māsu. Krēmeru dzimtai piederēja plaša saimniecība un ķieģeļu ceplis. Krēmera grupā ap 40 nacionālo partizānu galvenais mērķis bija nepieļaut padomju varas nostiprināšanos Cesvainē un apkārtējos pagastos. Bruņotā pretošanās padomju režīmam tika sagrauta tikai pēc 9 gadu cīņām. Daudzi nacionālie partizāni tolaik netika apbedīti kapsētā, jo viņus dēvēja par bandītiem.
17.03.1949 | Īles kauja
1949. gada 17. martā 24 "mežabrāļi", kas tobrīd atradās bunkurā, izcīnīja savu pēdējo kauju pret 760 vīru lielo PSRS okupācijas spēku- Valsts drošības ministrijas jeb čekas karaspēku. Bojā gāja 15 partizāni, deviņi tika sagūstīti un kopā ar atbalstītājiem izsūtīti uz Sibīriju.