Andrejs Krastiņš

Andrejs Krastiņš (1951. gada 6. maijs — 2008. gada 19. maijs) bija latviešu politiķis un jurists, Latvijas iekšlietu un aizsardzības ministrs.

Krastiņš bija dzimis 1951. gada 6. maijā Rīgā. 1966. gadā viņš pabeidza Rīgas 9. astoņgadīgo skolu, trīs gadus vēlāk — Rīgas 50. vidusskolu, kur pastiprināti apguva angļu valodu, kas politiskajā darbā deva milzīgas priekšrocības attiecībā pret pārējiem, jo nopsiedošais vairums no svešvalodām zināja tikai krievu valodu.. 

1974. gadā pabeidzis Latvijas Universitātes Juridisko fakultāti. 

Līdz 1980. gadam bijis izmeklētājs un Izmeklēšanas nodaļas priekšnieka vietnieks Rīgas pilsētas Iekšlietu pārvaldē un Jūrmalas Iekšlietu daļā.

No 1983. līdz 1990. gadam darbojies Latvijas PSR advokātu kolēģijā. No 1978. līdz 1986. gadam, kā daudzi profesionāļi un sabiedriski aktīvi cilvēki, Andrejs Krastiņš bija arī PSKP biedrs, taču, sākoties Atmodas laikam, tika izslēgts par nepiedalīšanos partijas organizācijā un biedra naudas nemaksāšanu. 

1988. gadā iestājies LNNK. Ticis ievēlēts partijas padomē un valdē, tur darbojies līdz partijas apvienošanai ar kustību Tēvzemei un Brīvībai 1997. gadā. Atmodas laikā darbojies arī Latvijas Tautas frontē, bijis viens no LTF Vidzemes priekšpilsētas nodaļas dibinātājiem. 1989. gadā piedalījies LTF 2. programmas izstrādāšanā. 1990. gadā kā LNNK un LTF pārstāvis ievēlēts LPSR Augstākajā padomē. bijis AP priekšsēdētāja vietnieks. 1988.gadā - arī viens no LJB dibināšanas kongresa dalībniekiem.

Andrejs Krastiņš bija viens no 1990. gada 4. maijā pieņemtās Latvijas neatkarības atjaunošanas deklarācijas autoriem, sarakstījis vairākus deklarācijas pantus un vadījis tās pieņemšanu LTF frakcijas sēdē. Krastiņš vēlāk ievēlēts 5. Saeimā no LNNK saraksta, bijis priekšsēdētāja Anatolija Gorbunova vietnieks. 

Atmodas laikā

1988. gadā iestājies LNNK. Ticis ievēlēts partijas padomē un valdē, tur darbojies līdz partijas apvienošanai ar kustību Tēvzemei un Brīvībai 1997. gadā. Atmodas laikā darbojies arī Latvijas Tautas frontē, bijis viens no LTF Vidzemes priekšpilsētas nodaļas dibinātājiem. 1989. gadā piedalījies LTF 2. programmas izstrādāšanā. 

1990. gadā kā LNNK un LTF pārstāvis ievēlēts LPSR Augstākajā padomē, bija Latvijas Republikas AP priekšsēdētāja vietnieks. Andrejs Krastiņš bija viens no 1990. gada 4. maijā pieņemtās Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanas Deklarācijas autoriem, sarakstīja vairākus deklarācijas pantus un vadīja tās pieņemšanu LTF frakcijas sēdē.

1991. gada Barikāžu laikā Andrejs Krastiņš vadīja LR Augstākās padomes aizsardzības štābu, viņa vietnieki bija Odisejs Kostanda un Tālavs Jundzis.

Andrejs Krastiņš piederēja pie radikālu uzskatu un rīcības politiķiem. 

1992. un 1993. gadā Krastiņš piedalījās ASV valdības un Luiziānas universitātes kursos par cīņu pret terorismu un krīzes situāciju vadību. 1994. gada jūlijā pēc Birkava valdības demisijas prezidents Guntis Ulmanis virzīja Krastiņu premjerministra amatam, tomēr viņa piedāvāto valdību Saeima neapstiprināja.

A. Krastiņš ievēlēts arī 6. Saeimā, bijis Starpparlamentu savienības Latvijas nacionālās grupas prezidents. Šķēles 1. un 2. Ministru kabinetā pildījis Ministru prezidenta biedra un aizsardzības ministra pienākumus. Viņš atkāpās no amata pēc tam, kad sākās skandāls par aizsardzības ministrijas ar degvielas iegādi saistītiem darījumiem ar Jūlijam Krūmiņam piederošo Latvijas kompāniju "Man-Tess". 

Vēlāk Guntara Krasta ministru kabinetā kļuvis par iekšlietu ministru, bet 6. Saeimā bijis arī Saeimas LNNK un Latvijas Zaļās partijas frakcijas priekšsēdētājs. 

1996. gada martā Krastiņu ievēlēja par LNNK priekšsēdētāju.

Krastiņš ir bijis Latvijas valsts un oficiālo delegāciju vadītājs un dalībnieks daudzās pasaules valstīs. Viņš ir bijis arī Latvijas Zvērinātu advokātu kolēģijas loceklis (no 1982. gada) un zvērinātu advokātu biroja "A. Krastiņš un R. Hlevickis" vadītājs.

2002. gadā Andrejs Krastiņš kandidēja 8. Saeimas vēlēšanās no apvienības Tēvzemei un Brīvībai/LNNK saraksta, bet netika ievēlēts. 2003. gadā pievienojās Tautas partijai. 

Krastiņš nomira 2008. gada 19. maijā pēc ilgas slimības. Viņa vietu Rīgas Domē ieņēma Raimonds Vilde. 

Andrejam Krastiņam 2000. gadā ir ticis piešķirts III šķiras Triju Zvaigžņu ordenis. Viņš ir ieguvis 1991. gada barikāžu dalībnieka piemiņas zīmi, Dānijas Karalistes 1. pakāpes Danenborgas ordeņa Komandora lielkrustu un vairākas LR Iekšlietu ministrijas, Aizsardzības ministrijas, LR Drošības dienesta goda zīmes.

wikipedia

1992. gadā uz tā saukto „balto berešu” – par Augstākās padomes apsargiem pārveidotā Pirmā policijas bataljona – bāzes tika izveidots Valsts drošības dienests (DD), par kura pirmo vadītāju kļuva Juris Vectirāns, kura amats pirms bataljona komandiera posteņa bija Pārlielupes cietuma priekšnieka vietnieks.

Teorētiski dienestam vajadzēja nodarboties ar valsts institūciju un diplomātisko pārstāvniecību apsardzi, taču praksē tas nereti pievērsās arī informācijas vākšanai, ieskaitot pat Krievijas armijas aktivitāšu novērošanu utt. Augstākās Padomes Prezidija 1992. gada jūnijā apstiprinātais DD nolikums pāris gadus tika slēpts no sabiedrības, bet, kad beidzot nonāca atklātībā, izrādījās, ka dienesta galveno uzdevumu vidū minēta arī pretizlūkošana, informācijas vākšana un analīze, sadarbība ar ieinteresēto valstu specdienestiem un valsts noslēpumu aizsargāšana.

Loģiski, ka arī DD struktūrā bija gan pretizlūkošanas pārvalde, gan ārējās novērošanas pārvalde, gan speciālo uzdevumu vienība. Turklāt nolikumā brīnumu lietas bija sarakstītas arī par dienesta funkcijām, pienākumiem un jo īpaši tiesībām, kuru vidū, bija piemēram, tiesības lietot arī „fizisku spēku, speciālos cīņas paņēmienus, roku dzelžus, durkļus, dunčus, zobenus, sasiešanas līdzekļus, stekus, asaras izraisošas vielas, speciālas krāsvielas, psiholoģiskas iedarbības gaismas un skaņu ierīces, ierīces likumpārkāpēju ieņemto telpu atvēršanai, šķēršļu sagraušanas un transporta piespiedu apstādināšanas līdzekļus, ūdensmetējus, bruņumašīnas, helikopterus un citus speciālos transportlīdzekļus, kā arī dienesta suņus un zirgus”.

Jau drīz vien DD plašās pilnvaras radīja labi saprotamu politiķu uztraukumu. Par DD „krusttēvu” un aizbildni tika uzskatīts Augstākās Padomes priekšsēdētāja vietnieks Andrejs Krastiņš, tādēļ ne viens vien politiķis bažījās, ka dienesta savāktā informācija (un ne tikai tā vien, kas attiecas tieši uz parlamenta apsardzes jautājumiem) taisnā ceļā nonāk pie parlamenta otrās personas. Situāciju vēl jo kuriozāku padarīja fakts, ka pirmo gadu DD darbībai likumīga pamata nemaz tā īsti nebija, jo dienesta darbu reglamentēja nevis likums, bet tikai jau minētais AP prezidija nolikums.

pietiek.com

L. Lapsa, S. Metuzāls, K. Jančevska
14.11.2010.