Vilens Tolpežņikovs

Radiologs, Dr med., Latvijas Ārstu biedrības goda biedrs.

Dzimis Ukrainā, Mariupolē Fjodora (virsnieka) un Antoņinas Tolpežņikovu ģimenē.

1951.g izslēgts no Ļeņingradas kara medicīnas akadēmijas, kur studēja. 1952.gadā pārcēlies uz Rīgu un 1953.gadā beidzis Rīgas medicīnas institūtu. Strādāja Cēsīs, no 1958.gada Rīgas 1.klīniskajā ātrās medic. palīdzības slimnīcā par ārstu-rentgenologu. 1961-1973 bija Rīgas pilsētas galvenais rentgenologs un vadīja retgenradioloģisko staciju. 1968.gadā aizstāvēja zin.kand. disertāciju. 1966.gadā iestājās PSKP, no kuras 1968.gadā tika izslēgts par protestu pret Čehoslovākijas okupāciju.

1996.gadā tika uzņemts Latvijas pilsonībā par īpašiem nopelniem Latvijas labā.

Bija precējies vairākkārt. Pirmā sieva Silvija (piedzima kopīga meita), otrā sieva Līvija ( kopīgi bērni Igors, Irēna un Juris), trešā sieva Austra (kopīga meita Liene) , ceturtā sieva Zaiga (kopīgi bērni Laura un Jānis).

Avots: vestnesis.lv

                   *****

Vilens Tolpežņikovs dzimis 12.07.1928. bija sabiedrisks darbinieks un aktīvi darbojās Latvijas Republikas teritorijā līdz 2007. gadam.

Atbilstoši SIA Lursoft, preses un interneta resursu datiem, Vilens Tolpežņikovs bija saistīts ar šādām organizācijām:

• Brīvības partija
• ""Latvijas Neiroradioloģijas asociācija""
• LNNK.

Tautas deputātu klubs ""NEATKARĪBA""

Viņš nomira 80 gadu vecumā, 2008. gadā.

Vairāk informācijas par personu, kuras vārds ir Vilens Tolpežņikovs varat meklēt vietnē news.lv. Tiks parādītas visas atbilstošās publikācijas pēc vārda sakritības (tās var būt dažādas personas).

Viņa pēdējā dzīves vieta bija Rīgas rajons

Avoti: Preses un interneta publikācijas, Sēru vēstis, lursoft.lv

***

Vēlēšanas 2006 Tolpežņikovs: «Vajadzētu jaunu Ulmani»

Ilze Kuzmina, «Latvijas Avīze»

Sestdiena, 9. septembris (2006) 05:00       

Atmodas laika aktīvists, PSRS Tautas deputātu kongresa delegāts, Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieris ārsts Vilens Tolpežņikovs nu atgriežas politikā.

Kāpēc? Par to ar V. Tolpežņikovu sarunājas žurnālisti Voldemārs Krustiņš un Ilze Kuzmina.

– Būtiski atgādināt, ka, būdams PSRS Tautas deputātu kongresa delegāts, drosmīgi uzkāpāt šā kongresa tribīnē, lai protestētu pret asiņaino izrēķināšanos ar tautu Tbilisi, kur 1989. gada 9. aprīlī partijas vadība ar armijas rokām uzbruka demonstrantiem. Tauta par to neko daudz nezināja, notikušo mēģināja noturēt slepenībā. Jūs uzstājāties gandrīz 4000 cilvēku priekšā.

Īvāns teica: ja tev šķiet, ka tas izdosies, tad dari to.– Jau pirms kongresa sēdes latviešu delegācijā vairākkārt runājām par Tbilisi notikumiem, par kuriem uzzinājām no saviem gruzīnu kolēģiem. Gribējām panākt, lai šis jautājums tiktu iekļauts kongresa darba kārtībā, jo Gorbačovs acīm redzami vienmēr izvairījās no šā notikuma apspriešanas. Skaidrs, ka gribēja to «iemarinēt» un aizmirst. Ilmārs Bišers, kurš bija Latvijas delegācijas vadītājs organizatoriskos jautājumos, arī pateica, ka nē, mēs nevaram delegācijas vārdā iesniegt pieprasījumu par Tbilisi notikumiem. Tad aprunājos ar Daini Īvānu. Uzskatīju, ka kongresa attieksme pret šo lietu būs kā lakmusa papīriņš. Ja ļaus par Tbilisi tēmu runāt, tad viss kongress noritēs tādā gaisotnē, kāda mums vajadzīga.

Runāt vajadzēja ātri. Jebkurā mirklī mikrofonu varēja vienkārši izslēgt un viss, paliktu neko daudz nepateicis. Tāpēc domu vajadzēja noformulēt ļoti īsi, bet pietiekami skaidri. Brīdī, kad mikrofons bija ieslēgts, ātri pieskrēju pie tā un lūdzu pieminēt Gruzijā kritušo piemiņu. Visi piecēlās, pat ģenerālis Radionovs, kurš bija komandējis karaspēku nemākulīgi, nesaudzējot cilvēkus. Demonstranti Tbilisi bija sapulcējušies pretī Ministru padomei Rustaveli prospektā, kas ir diezgan šaurs. Tur nebija no armijas kur mukt. Mēs vēlāk skatījāmies filmu, ko ar sekunžu hronometrāžu bija uzņēmis Gruzijas VDK. Tajā bija redzams, ka 20 000 cilvēku, kas bija pie Ministru padomes, 11 minūtēs ar armijas spēku tika izspiesti no laukuma pa šauru celiņu. Cilvēkus spieda ar vairogiem, sita.

Tūlīt pēc tam nolasīju savu deputāta pieprasījumu, kurā lūdzu noskaidrot, kas deva pavēli uzbrukt cilvēkiem un kādas ķīmiskas vielas uzbrukumā tika lietotas. Demonstrantu izdzenāšanai tika izmantota arī kāda gāze, un bija neskaidrības, kas tā bijusi par gāzi. Gruzīnu eksperti uzstāja, ka tas bijis fosgēns, un tā ir kaujas viela. Savukārt militāristi teica, ka tā bijusi tikai «čerjomuha», asaru gāze, kas kairina acu gļotādu. Vienai meitenei gāze tika iepūsta mutē. Pēc divu mēnešu ārstēšanas tik un tā nācās viņai amputēt mēles daļu.

– Kādas bija sekas jūsu iesniegtajam pieprasījumam?

– Tika nodibināta izmeklēšanas komisija, kurā arī es tiku iekļauts, un mēs pusgadu strādājām. Runājām ar cietušajiem, viņu tuviniekiem, kā arī ar visiem valdības locekļiem. Mēs pratinājām arī Gorbačovu un Jazovu, Krievijas un Gruzijas un citus Centrālkomitejas un valdības locekļus.

Pratinājām pa vienam arī karavīrus. Viņi bija attiecīgi sagatavoti. Viņiem iestāstīja, ka notiek buržuāziska sacelšanās, tiek prasīta Gruzijas atdalīšanās no Padomju Savienības.

Lielākā daļa cietušo bija sisti ar nūjām un arī ar sapieru lāpstiņām. Bija nogalināti 22 cilvēki.

– Kad beidzās jūsu delegāta pilnvaras kongresā, politikā vairs neiesaistījāties?

– Nē, es vairs nenodarbojos ar politiku. Kopumā darbs Tautas deputātu kongresā bija nogurdinošs. Kad runājām par Ribentropa–Molotova paktu, piemēram, zālē bija liels troksnis. Kad rādījām filmas par Tbilisi notikumiem, daudzi teica, ka rādītais ir falsificēts.

Aktīvi darbojās interfronte, kompartiju vadītāji un viņu padotie.

– Kas jūs pamudinājis vēlreiz pielikt savu roku politiskām norisēm?

– Tas, kas Latvijā tagad notiek, izskatās pēc krīzes. Ar ādu var just, cik cilvēki ir neapmierināti. Neapmierināti ir ne tikai nabagie, bet arī bagātie, kuri visu laiku trīc, vai viņus nošaus vai arī iesēdinās cietumā.

Vara ir nevis tautai, bet birokrātiem, kuriem mākslīgi paceltas algas. Jo sevišķi tas notika Repšes laikā, kad ministriem no 600 latiem algu paaugstināja līdz 2000 latu.

Veiklie ļaudis jau izzaguši un pārdevuši visu valsti. Tautai gandrīz nekas vairs nepieder. Iztirgota laba tehnika, zeme, meži. Ātri izveidoti rūpnieciski uzņēmumi, kas ražo mantas, ko mums nevajag un ko te nemaz nepārdod. Šie uzņēmumi jau arī nepieder latviešu tautai.

Latviešu tautai pieder tikai savas rokas, un ar šīm rokām var nopelnīt tik maz, ka nevar savilkt galus kopā.

Man netīk sabiedrība, kuras vienīgais dievs ir nauda. Pat padomiskās attiecības bija daudz cilvēcīgākas nekā tagad. Tagad ar lielu pompu atklāj kaut kādu pastaigu laukumu suņiem! Bet padomju laikā izglītība bija bezmaksas, cilvēks varēja iestāties bez maksas jebkurā augstskolā, mācību grāmatas bija bezmaksas. Bērnu spēļu laukumu netrūka, jebkurā kultūras namā bija pulciņi bērniem un tas viss bija bez maksas.

Bet bija, protams, arī Gulags, kur priekšnieki novāca sāncenšus.

Lai dzīve ietu uz augšu, būtu vajadzīgs vadonis kā Kārlis Ulmanis. Bet jauns Ulmanis laikam gan neradīsies. Ulmanis bija vienīgais vadonis, cik man zināms no Latvijas vēstures, kurš savas valdīšanas laikā nebija nevienu nogalinājis. Un viņš bija pieticīgs. Ap viņu nebija varzas, kas tagad ir ap katru amatpersonu un kas tik domā, ko varētu piesavināties.

Tagad pie mums ir nez cik komiteju vai komisiju, tad vēl apakškomitejas un vēl apkārt katrai pieci padomnieki. Cik nav tādu amatpersonu, kas savā darba laikā vēl kaut kur citur strādā par padomnieku un peļņas dēļ cīnās savā starpā kā tirgus bodnieki.

– Tiesa, Ulmanim nebija mantisku interešu: ne akciju, ne zemes, ne citas lielas mantas.

– Jā, un, kaut arī mācījies Vācijā un Amerikas Savienotajās Valstīs, viņš bija palicis vienkāršs lauku cilvēks. Viņš varēja jebkuram saimniekam vai saimniecei pastāstīt, kā lauks kopjams vai kā govs audzējama.

Ar kādu sajūsmu viņš runāja, kad atklāja pirmo kārtu Ķeguma elektrostacijai! Runās, cik esmu tās lasījis, viņš nekad neteica «es"; vienmēr teica «mēs». «Mēs izdarīsim, mēs panāksim, tas būs mūsu!"

– Bet jūs tagad vēsturnieki ņems priekšā. Teiks, ka tā nemaz nedrīkst runāt. Ulmanis ir noziedznieks, nav demokrāts.

– Man no tā nav bail. Esmu gana daudz jau padomju gados par savu brīvdomību cietis.

1951. gadā mani izslēdza no Kara flotes medicīnas akadēmijas. Kā akadēmijas kursanti piedalījāmies Dašavas gāzes līnijas celtniecībā un redzējām, kā tur tiek ekspluatēti kolhoznieki. Cilvēki bija izkāmējuši, vecās, noplīsušās drēbēs, sejas bija baltas, acis iekritušas. Viņi kustējās kā ēnas. Tas satrieca. Atgriezušies akadēmijā, izveidojām grupu, kurā mēs intensīvi lasījām Ļeņina un Staļina darbus un apspriedām tur lasīto, salīdzinot ar realitāti. Par to nācās galu galā šķirties no akadēmijas.

Es uzskatu, ka kapitālistiskāvalsts ir bezjēdzīgi izšķērdīga, tā apzog dabu un civēkus. Tā nav demokrātiska, bet birokrātiska sistēma.

– Kāpēc tagad esat nolēmis atbalstīt tieši «Visu Latvijai!"? Kas jums šķiet simpātisks šajos jauniešos?

– Man patīk, ka viņi izceļ latvisko. Piemēram, dzied tautasdziesmas; savu darbu iesāk un pabeidz ar dziesmu un dzied aizrautīgi. Es viņus atbalstu, jo nākotne pieder jauniem. Esmu gatavs iet ar viņiem līdz galam.

Man arī patīk, ka tiek atgādinātas latviskās nacionālās vērtības, jo manu tautiešu uzvedība te ir tik netīkama, ka man brīžiem kauns, ka esmu krievs.

– Vai jūs paredzat šai partijai labu perspektīvu?

– Grūti spriest, jo jaunie nespēj apvienoties, bet viens nav nekāds karotājs.

– Saka, ka visas tās «sīkās» partijas ir kaitīgas, jo atņem balsis kaut vai tai pašai «Tēvzemei un Brīvībai"/LNNK.

– Zinot, ka deputāta vieta maksā no 80 līdz 100 000 latu, var šaubīties, vai «Visu Latvijai!» izdosies tikt Saeimā. Bet tauta savu vārdu vēl nav teikusi. Taču daudz šajās lietās neiedziļinos, jo man pašam nevajag nekādus posteņus.

– Tātad vairāk sniedzat morālu atbalstu.

– Jā, jo man nepatīk Saeimā esošās partijas. Kamēr visa pamatā būs nauda, nekad pie labklājības netiksim. Varbūt ko labot varētu vēlēšanu sistēmas maiņa. Vēlēšanās būtu jākandidē tiem, ko tauta izvirza, un katram vēlēšanu apgabalam vajadzētu savu deputātu, ko visi cilvēki pazīst.

– «Visu Latvijai!» tiek aprunāta, ka tā esot nacionālistiska, fašistiska.

– Tie taču ir murgi! Šie jaunieši ir tikai nacionālistiski. Un nacionālisms šobrīd ir vietā. Uzskatu, ka mums jāpieprasa, lai Apvienoto Nāciju Organizācija dod skaidru definīciju par to, kas ir mazās nacionālās valstis un kā jārūpējas par to saglabāšanu. Mazās nacionālās valstis jāsaglabā. Mazās tautas drīkst nepakļauties tiem likumiem, ko starptautiskā sabiedrība prasa it kā humānisma dēļ.

Diemžēl pie varas esošie ļaudis, izdabājot miljonāru vēlmēm un Eiropas Savienības diktatūrai, pazemo pat savas tautas varoņus leģionārus, kas cīnījās pret padomju un fašistu okupantiem. Šādos apstākļos pilnīgi likumsakarīgi veidojas latviešu nacionālistiskas organizācijas, kas prasa realizēt Tautas frontes ideālus: likvidēt okupācijas sekas, nodrošināt latviešu tautas izdzīvošanu.

Gorbunovs PSRS Tautas kongresā vadīja vienu no sēdēm. Kad tā gāja uz beigām, bija atlikušas piecas minūtes, runāt vēl bija pieteikusies Jevdokija Gaijera, mazas tautas nivhu pārstāve. Gaijera bija solījusi vēlētājiem kongresa sēdē pateikt, ka nivhi arī grib autonomo apgabalu, grib dzīvot vienā rajonā.

Taču Gorbunovs pateica, ka sēde beigusies un vārdu nedos. Daudzi zālē sauca: «Ļaujiet taču izteikties!» Bet Gorbunovs neļāva runāt, pateica: «Es jums dodu dzelteno kartīti!» Viņa sāka raudāt. Gaijara bija apsolījusi savai tautai, bet viņš neļāva solījumu pildīt.

Mazai tautai jāsargājas arī no militāriem konfliktiem, jāsaglabā neitralitāte, kā to darīja Kārlis Ulmanis. Bet mūsu prezidentes rīcība, atbalstot ASV agresiju pret Irāku, bija voluntāra un nepamatota. Irāka mums neuzbruka, un briesmīgie ieroči, par kuriem runāja Bušs, Irākā netika atrasti. Tā bija kļūda, ko arābi mums var nepiedot.

– Jūs atbalstāt Latvijas vēstures mācīšanu skolās atsevišķi?

– Protams, taču birokrātija visu bremzē. Biju sēdē, kur par šo vēstures mācīšanu sprieda. Ierēdņi tik runāja, ka jāizstrādā instrukcijas, programma, kā pasniegt vēsturi, jāraksta jauna grāmata. Tikai runāšana un ķeksīšu vilkšana! Jāiedod tikai bērniem Aleksandra Grīna vēsture, jāpieliek jaunākie atklājumi, un viss. Kā pasniedzējs var nevarēt izstāstīt Latvijas vēsturi!

– Kā jūs kā ārsts vērtējat pašreizējo medicīnas līmeni Latvijā?

– No vienas puses, ļoti labi, jo sagādāta jaunākā medicīniskā tehnika, kas ļauj labāk diagnosticēt slimības. Mums ir brīnišķīgi ķirurgi ar labām rokām, kuriem gandrīz visiem ir pietiekami laba aparatūra, lai varētu veikt operācijas.

Tajā pašā laikā medicīnā valda milzīga cūcība, par kuru jau amerikāņi savulaik smējušies. Kurts Voneguts par amerikāņu medicīnu savulaik pateica, ka 20. gadsimta otrā puse ieies pasaules vēsturē kā vislielākā farmācijas profanācija. Slavenais amerikāņu feļetonists Buholts rakstīja: «Es aizbraucu uz Eiropu, pēkšņi man iesāpējās galva, bet līdzi nebija nevienas labas amerikāņu zāles. Nokāpu bāriņā, paskatījos, jā, sēž amerikāņi, palūdzu kaut ko pret galvas sāpēm. Jā, kā tad! Pēc 15 minūtēm galva nesāp, bet vajag nepārtraukti šķaudīt. Nokāpju bāriņā, dabūju zāles pret alerģiju. Pēc 15 minūtēm vairs nešķaudīju, bet sāka sāpēt vēders. Un tā jauna tablete radīja arvien jaunu likstu, kamēr beigās atkal sāka sāpēt galva.«

Tāds stāvoklis ir arī Latvijā, tikai ar vienu piebildi, ka zāles arī kļuvušas tikpat dārgas kā Amerikā un mūsu cilvēki tās zāles nopirkt nevar.

Vēl sāpīgāk ir tas, ka es, ārsts jau 53 gadus, nevaru pats sev izrakstīt zāles, man ir jāiet pie ģimenes ārsta pēc receptes. Dažreiz jāgaida nedēļu.

Padomju poliklīnikā, ja tu biji slims, tevi noteikti pieņēma tajā pašā dienā vai pēcpusdienā atbrauca pie tevis ar poliklīnikas mašīnu.

Un kāpēc receptes jāraksta uz noteiktas veidlapas? Galvenais taču ir ārsta paraksts un zīmogs un visa atbildība par pareizu zāļu izrakstīšanu ir pašam ārstam. Tas ir murgs!

Veselības ministram Bērziņam vajadzēja par to padomāt.

– Viņš taču ir labākais ministrs. Ārsti to stāsta televīzijā!

– Tāpēc, ka viņš ļauj labi nopelnīt gan ģimenes ārstiem, gan farmaceitiem!