Čekas aģenti nogalināja Latvijas Tēvzemes sargu (partizānu) apvienība (LTS(p)A) grupas kodolu — 7 partizānus

1948. gada 24. aprīlī čekas aģenti (VDK karaspēks un kaujinieki ("istrebikeļi")) nogalināja grupas kodolu — septiņus partizānus (iespējams, nodevības vai izsekošanas rezultātā).

• Pēdējais izdzīvojušais no šīs grupas, Aloizs Vaivods (dz. ap 1921. gadu, bijušais leģionārs), turpināja cīņu un krita 1954. gada 30. jūnijā kopā ar pārējiem grupas locekļiem (Antons Znotiņš, Broņislavs Rūsiņš u.c.) — tas bija viens no pēdējiem pretestības mezgliem Latvijā.
• Līdz 1954.–1955. gadam LTS(p)A kā organizēta struktūra faktiski izbeidza pastāvēšanu, lai gan atsevišķi partizāni turpināja slēpties līdz pat 1950. gadu vidum.

***

Latvijas Tēvzemes sargu (partizānu) apvienība (LTS(p)A) bija viena no lielākajām un teritoriāli plašākajām nacionālo partizānu (mežabrāļu) organizācijām Latvijā pēc Otrā pasaules kara. Tā darbojās galvenokārt Latgalē un Sēlijā (dienvidaustrumu Latvija), cīnoties pret PSRS okupācijas režīmu ar mērķi atjaunot neatkarīgu, demokrātisku Latvijas valsti.

Dibināšana un struktūra

• Organizācija izveidojās 1945. gada vasarā (statūti pieņemti 1945. gada 2. jūlijā).
• Tā apvienoja bijušos Latvijas armijas karavīrus, aizsargus, leģionārus, policistus un citus, kuri nevēlējās padoties padomju varai.
• LTS(p)A tika veidota pēc bijušās Latvijas armijas un Aizsargu organizācijas parauga — ar prezidiju, ģenerālštābu, divīzijām un vietējām grupām.
• Sākotnēji to vadīja katoļu priesteris Antons Juhņēvičs (prezidija priekšsēdētājs 1946. gadā), bet nozīmīgs līderis bija Jānis Zelčāns ("Zeltiņš", 1910–1947), organizācijas dibinātājs un ģenerālsekretārs. Viņš krita 1947. gadā (sagūstīts un nošauts Rīgas Centrālcietumā pēc kaujas Līvānu pagasta Krievu purvā 1946. gadā).
• Apvienība izdeva savu laikrakstu "Daugavas vanagi" un izplatīja uzsaukumus, instrukcijas un deklarācijas.

Aktivitātes un mērogs

• LTS(p)A bija viena no skaitliski lielākajām pretestības grupām Latvijā — tās pastāvēšanas laikā (1945–1950. gadu sākums) tajā iesaistījās simtiem cilvēku (dažos avotos minēti līdz pat vairākiem tūkstošiem saistītu cīnītāju plašākā mērogā).
• Partizāni veica uzbrukumus padomju iestādēm, konvojiem, amatpersonām, iznīcināja dokumentus, sabotēja vēlēšanas un propagandu.
• Piemēri: 1946. gada janvārī Riharda Pārupa grupa ieņēma Gostiņus un iznīcināja vietējās izpildkomitejas dokumentus.
• Organizācija plānoja kļūt par nacionālās armijas kodolu iespējamā kara gadījumā ar Rietumiem.

Vispārējā Latvijas partizānu pretestība

Latvijas nacionālie partizāni (mežabrāļi) cīnījās no ~1944.–1956./1957. gadam. Kopumā pretestībā piedalījās vairāki tūkstoši cilvēku, bet lielākās organizācijas bija:

• LTS(p)A (Latgale/Sēlija),
• Latvijas Nacionālo partizānu apvienība (LNPA/LNPO Kurzemē),
• citas reģionālās grupas.

Pretestība bija asiņaina: padomju spēki izmantoja masveida deportācijas (1949. gada marts), nodevējus, lielus karaspēka vienības un propagandu. Līdz 1950. gadu vidum aktīvā bruņotā pretestība apsīka.

Šodien LTS(p)A cīnītāji tiek pieminēti kā nacionālie varoņi — ir pieminekļi (piem. Jersikā ar uzrakstu LTS(p)A cīnītājiem), memoriāli pasākumi un pētījumi (piemēram, enciklopēdijās un vēsturnieku darbos kā Jānis Viļums, Z. Turčinskis u.c.).