Pie Skotijas salas krastiem avarē latviešu kuģis "Helena Faulbaums"

Tvaikoņa "Helena Faulbaums" katastrofa š. g. 26. okt. Skotijas piekrastē.

Jūrnieks. - 1936., Nr.6.

Jau pagājušā mūsu žurnāla numurā ziņojām par tv. „Helena Faulbaums" traģisko bojā eju Skotijas piekrastē. Pēc ziņām, kas līdz šim saņemtas Jūrniecības departamentā, tv. „Helena Faulbaums"bojā eja norisinājusies šādi.

Pirms liktenīgā brauciena, 23. oktobrī, kapteinis Nikolajs Cughauss apciemojis savu brāli Georgu Cughausu, tvaikoņa „Amata" kapteini, kurš tanī laikā ar tv."Amata" atradies Garstonā, netālu no Liverpūles. Pēc kapteiņa Georga Cughausa izteicieniem viņš ar brāli Nikolaju pārrunājis ceļa virzienu no Liverpūles apkārt Skotijas ziemeļu galam. Kapteinis Nikolajs Cughauss izteicies, ka rudens laikā, kad vētras tik biežas, braucot ar balasta kuģi, viņš labāk lietojot braucamo ceļu starp salu grupām. Arī sestdien, 24. oktobrī, abi brāli satikušies Liverpūlē pie kuģu aģenta. Tanī pašā dienā ap pīkst.15 tv- „Helena Faulbaums" gājis jūrā.

Laiks bijis lietains un pūtis SW. vējš ap 3 līdz 4 balles stiprs, bet vēlāk, tās pašas dienas vakarā vējš pieņēmies stiprumā.

Pirmdien, 26. oktobri, Atlantijas okeānā un Ziemeļu jūrā plosījās ārkārtīgi stipra orkānam līdzīga SW un VV virziena vētra. Pīkst. 20,48 Port Patrick radio stacija uztvēra no Malin Head radiostacijas šādu SOS signālu: «Tvaikonis Helena Faulbaums 56° 14'N s°ss'W drīvē mala, kuģis nesture, vajadzīgi velkoņi".

Nākošās dienās noskaidrojies, ka tv. «Helēna Faulbaums" galīgi gājis bojā pie Beul-nan-Uamh (Belnahua) saliņas, kas atrodas Skotijas rietumu piekrastē 56°15'N platumā un 5°41,5' W garumā. Šī saliņa nav liela, apmēram tikai 500 metrus gara un 200 metrus plata. Kuģis vētras un viļņu dzīts, triekts pret saliņas klintīm, sadragāts un turpat nogrimis dzelmē. No 19 cilvēku lielā kuģa personāla bojā gājuši 15, bet izglābušies tikai 4 cilvēki.

Līdz šim noskaidrojies, ka šinī nelai- mes gadījumā, kopā ar kuģi bojā gājuši sekoši latviešu jūrnieki, no kuriem atrasti un apbedīti:

1. Nikolajs Cughauss, kapteinis, 47. g. vecs, atstāj sievu un divas meitenes skolas gados.

2. Nikolajs Ankurs, I. stūrmanis, 55 g. vecs, atstāj sievu un divus dēlus, no kuriem vecākais apmeklē Krišjāņa Valdemāra jūrskolu, bet jaunākais pamatskolu.

3. Alberts Šulcs, radiotelegrafists, 25 g vecs, atstāj sievu. Dienestā uz tv. «Helēna Faulbaums" iestājies tikai 23. oktobrī Liverpūlē.

4. Marģers Bankaus, matrozis, 28. g. vecs, neprecējies.

5. Kārlis Šnīders, matrozis, 27 g. vecs, neprecējies.

6. Aleksandrs Meijers, jaunākais matrozis, 26. g. vecs, neprecējies.

7. Antons Regža, kuģa zēns, 18 g. vecs, neprecējies.

8. Fēlikss Novickis, kurinātājs, 26 g. vecs, neprecējies.

Nav atrasti:

1. Jānis Ābelis, 11. stūrmanis, 26. g. vecs, neprecējies.

2. Jānis Kodis, I. mēchaniķis, 58 g vecs, atstāj sievu, dēlu un meitu skolas gados.

3. Eduards Lapovics, 11. mēchaniķis, 58 g. vecs, atstāj sievu un divus dēlus, no kuriem vecākam 10, bet jaunākam 9 gadi.

4. Augusts Kerners, pavārs, 57 g. vecs, atstāj sievu.

5. Aleksandrs Ellens, kurinātājs, 42 g.vecs, atstāj vecu māti

6. Arvīds Pūriņš, ogļu padevējs, 19 g. vecs, neprecējies.

7. Viktors Zagozda, apkalpotājs, 19 g. vecs, neprecējies.

Izglābušies jūrnieki par šo nelaimes stāsta:

Kārlis Kalniņš, namdaris. Esmu 53 gadus vecs un uz jūras esmu pavadījis apmēram 30 gadus. Sestdien, 24. oktobrī
š. g. ap pīkst. 15 mēs izbraucam no Liverpūles balastā uz Blyth pēc ogļu kravas. Pirms izbraukšanas aiztaisījām kuģa lūkas, pārsedzām ar brezentiem un pienācīgi nošalkojām. Brauciena sakuma laiks bija vētrains un pūta stiprs vējš. Pirmdien, 26. oktobrī, pīkst. 18, es atrados darbā un saņēmu kapteiņa rīkojumu sagatavot enkurus noņemšanai, bet tūlīt pēc tam šis rīkojums tika atsaukts.

Starp, plkst. 18,30 un _19 mēs dabūjam augstu jūru ar stipru vētru, kuģis neklausīja stūri un drīvēja sāniski jura- Apmēram pīkst. 20 es saņemu rīkojumu izmest abus enkurus un mes ar I. stūrmani tos izmetām. Izlaidām 90 asis kedes.

Enkuri nemaz neturēja un kuģis turpināja drīvēt sāniski ar vēju. Reizi kuģa priekšgals apgriezās pusloka, bet kuģis arvienu palika sāniski jūrā. Starp pīkst.20,30 un 21 no dažiem komandas locekļiem dzirdēju, ka mūsu radiotēlegrafists raidot SOS signālus. Apmēram pīkst. 21,30 visai komandai tika dots rīkojums būt gatavībā un izdalīja glābšanas jostas. Vētra arvienu dzina kuģi sāniski jūrā, bet ūdeni uz klāja neņēma. Kuģis bija ciets. Kuģa stūres ierīce bija kārtībā un palika tāda līdz pēdējam. Pulkstens bija apmēram 21,30, kad es pirmo reizi ieraudzīju klintis nepilna kuģa garuma atstatumā lejas pusē. Kuģis sāniski drīvēja uz klintīm. Kuģis skāra klintis apmēram pīkst. 22 un es redzēju dažus kuģa ļaudis lejas pusē gaidām izdevību nolēktmalā. Glābšanas laivu nebija iespējams nolaist. Kuģis sāniski atsitās pret klintīm. Es un daži citi pārsviedām pār bortu dažus glābšanas laivu triču virvju un gaiju galus. Es stāvēju pret radiotēlegrafista kajīti un redzēju, ka kuģa pakaļ-gals bija zem ūdens. Tanī brīdī radiotēlegrafista kajītes durvis atsprāga vaļā un es domāju, tas notika tāpēc, ka mašīnu telpas starpsiena tika sadragāta un uzgrūsta augšā. Es vērsu radiotēlegrafista uzmanību uz virvēm, kas bija pārmestas pār kuģa bortu, bet viņš tikai pasmaidīja un māja man, lai eju pār bortu. Pēdējo
reizi redzēju radiotēlegrafistu pie viņa darba galda. Šinī laikā ievēroju, ka viss kuģa pakaļgals bija zem ūdens un ņemot vērā lielo nosvēri, kura vismaz bija ap 45 grādi, es tikko varēju aizvilkties gar reliņu uz priekšgalu. Es aizvilkos līdz pirmajai lūkai un redzēju, ka kāds matrozis rāpjas pār bortu pa virvi, kas karājas pret pirmo lūku. Šo matrozi es vēlāk vairs neredzēju. Tūlīt pēc tam, kad matrozis bija atlaidis virvi, es rāpos pār
bortu pa to pašu virvi un kamēr vēl pie tās turējos, kāds vilnis mani saņēma un ienesa jūrā. Mani mētāja apkārt, kamēr
kāds cits vilnis uzcēla mani uz klints, kur paliku guļam bez spēka.. Tad rāpos augstāk, kur paliku kadu laiciņu guļam, un pēc tam gāju uz salas iekšieni, atradu Glinski un Brasavu.

 Nakti pavadījām kādā neapdzīvotā māja, kur atradām dažas vilnas segas un guļas vietas, kur sasildījāmies. Gaismai austot mums pievienojās Zemtiņš un tad es gāju izlūkot apkārtni.

27. oktobrī apmēram plkst. 9 mūs uzņēma Port Askaiga glābšanas laiva un noveda mūs uz Crinanu, kur pārsēja mūsu ievainojumus. Tur dabūjām ēst un apģērbties. Pēc tam mūs aizveda uz Glazgovu, kur pienācām ap pīkst. 21._ Es neredzēju raķetes vai briesmu signālus un domāju, ka kuģis nogrima apmēram 15 minūtes pēc tam, kad tas bija skāris klintis. Kuģa ugunis dega, kamēr to uzgrūda uz klintīm.

Augusts Glinskis, mēchaniķis. Pirmdien, 26. oktobrī, es beidzu vakti pīkst. 16. Mašīna bija kārtībā un strādāja pilnā gaitā. Pīkst. 18 otrais mēchaniķis Lapovics aicināja mani steidzami ierasties mašīnu telpā. Es nekavējoties ierados mašīnu telpā un atradu tur priekšā pirmo un otro mēchaniķi. Es saņēmu rīkojumu uzraudzīt dināmomašīnu. Dzenskrūvi bieži cēla ārā no ūdens un mašīna strādāja ātri ar satricinājumiem. Pīkst. 19,30 otrais mēchaniķis uzgāja augšā vakariņās. Mašīna strādāja ar dažādu gaitu, bet galvenā kārtā pilnu gaitu uz priekšu. Kādu brīdi pēc pīkst. 21 meses zēns atnesa glābšanas jostas, kuras mēs ar pirmo mēchaniķi uzģērbām. Kādu laiku pēc pīkst. 21 saņēmām sevišķu rīkojumu pa runājamo cauruli no komandas tilta izgriezt mašīnu pavisām, ko arī izpildījām. īsi pirms pīkst. 22 kāds sauca no klāja, ka kuģis atrodoties tuvu klintīm un lai katrs glābjas kā var. Pirmais mēchaniķis kāpa man pa priekšu augšup pa trepēm un kad es biju uz pustrepēm, sajutu, ka kuģis dabū ārkārtīgi stipru grūdienu. Mašīnu atstājām ejam pilnā gaitā un tā bija kārtībā visu laiku. Kad iznācu uz klāja, es redzēju, ka kuģis ir uz klintīm. Otrais
stūrmanis lūdza viņam palīdzēt novilkt jūras zābakus, ko arī izpildīju. Tad gaidīju izdevīgu brīdi, lai nolēktu malā. Es lēcu uz klintīm. Pieķēros pie kāda akmeņa vai klintsgabala, pie kura turējos kamēr viļņi atkāpās un es varēju virzīties augstāk uz klintīm ārā no briesmām. Pēc dažām minūtēm man piebiedrojās matrozis Brasavs, kuram palīdzēju tikt pāri klintsgabalam, ko bijām sasnieguši. Pēc tam virzījāmies uz salas iekšieni un atra-
dām pajumti kādā nelietotā mājā, kur atradām segas un guļamvietas. Vēlāk mums piebiedrojās Kalniņš un rīta ausmā Zemtiņš.

Otrdien, 27. oktobrī, ap pīkst. 9 mūs ar glābšanas raķetes palīdzību noņēma no salas Port Askaiga glābšanas laiva.

Nikolajs Brasavs stāsta: Esmu matrozis, 25 g. vecs. Uz jūras esmu braucis apmērām septiņus gadus. Pirmdien, 26. oktobrī, mana vakts uz klāja bija no pīkst. 20 līdz 24, bet mani izsauca uz klāju īsi pirms pīkst. 20 un es palīdzēju uzvilkt enkura ugunis. Jūra bija augsta un pūta ārkārtīgi stipra vētra. Kuģis gulēja sāniski jūrā. Ūdens uz klāja nenāca un man likās, ka kuģis drīvē. Neilgi pēc pīkst. 21 pirmais stūrmanis izdeva man glābšanas jostas nonešanai uz kuģa vidu un izdalīšanai komandai.

Pīkst. 21 es paņēmu stūri. Stūre tika turēta cieti pāri uz labo pusi, lai sagrieztu kuģa priekšgalu pret vēju. Kuģis neklausīja stūrei un palika sāniski jūrā ar labajiem sāniem pret jūru un vēju. Neilgi pirms pīkst. 22 ieraudzīju klintis pret kuģa vidu un kapteinis man pavēlēja nekavējoties iet uz mašīnu telpu un pateikt mēchaniķiem, lai izgriež mašīnu pavisam. Paziņoju šo rīkojumu mašīnu telpā un šinī laikā kuģis jau bija tuvu krastam un drīvēja uz klintīm.
Kad es to redzēju, saucu mašīnu telpā, ka kuģis iet uz klintīm, un dažus mirkļus pēc tam kuģis dabūja pirmo triecienu pret tām. Pēc tam kuģa vidū palīdzēju citiem pārlikt faltrepi pār bortu. Tad gaidīju izdevīgu mirkli no lēkt malā. Es redzēju Glinski lēcām pār bortu un nekavējoties
sekoju viņam. Nolēcu uz klints, bet tūlīt mani sagrāba vilnis un ienesa atpakaļ jūrā. Kāds cits vilnis uznesa mani atpakaļ uz kādas klints, kur dažus mirkļus atpūtos un rāpos augstāk, kur satiku Glinski. Kopā virzījāmies uz saliņas iekšieni, kur atradām patvērumu kādā neapdzīvotā būdiņā- Vēlāk mums piebiedrojās Kalniņš. Manas vakts laikā neredzēju malas ugunis un no mūsu kuģa briesmu signālus ar blūzi nerādīja. 27. oktobrī
mūs izglāba Port Askaiga glābšanas laiva.

Tālāk stāsta Fricis Zemtiņš, -kurinātājs. Esmu 27 g. vecs. Uz jūras esmu braucis apmēram 6 gadus un pēdējos 7 mēnešus
uz «Helēna Faulbaums". Pirmdien, 26. oktobrī, mana vakts beidzās pīkst. 20, bet saņēmu rīkojumu neiet uz dzīvojamām telpām un palikt kuģa vidū. Bija augsta jūra un stipra vētra. Apmēram pīkst. 20,30 iegāju mašīnas pieliekamā telpā, lai atpūstos. Kādu laiku pēc pīkst. 21 matrozis Brasavs iedeva man glābšanas jostu un teica, lai esmu gatavs. Neilgi pēc tam, kad apliku glābšanas jostu, kuģis dabūjatriecienu pret klintīm. Tanī brīdī es atrados bunkuri. No turienes gāju uz vidus klāju, kur dzirdēju kapteini dodam rīkojumu matrozim likt faltrepi pār bortu.

Pēc tam viņš jautāja, kas gribot iet pirmais. Kāds kāpa pa trepēm lejup, bet atgriezās- Tūlīt pēc tam redzēju divus Cil
vēkus lēcot no kuģa malas. Šinī laikā kuģa pakaļējā daļa jau bija zem ūdens un ņemot vērā, ka kuģis ātri grima, es lēcuno laivu klāja. Neko vairāk neatceros, kamēr atjēdzos, ka guļu uz klintīm bez spēka. Es paskatījos atpakaļ un redzēju kuģa priekšmastu stāvam gandrīz state-
niski ārā no ūdens. Rāpos drusku tālāk un kad paskatījos atpakaļ, kuģis bija pazudis. Gulēju zemē aiz kādas klints un
dienas gaismai austot gāju tālāk uz salas iekšieni. Pienācu pie kādas mazas mā- jiņas, kur atradu citus trīs izglābušos.

Angļu, laikraksta "Daily Express" specialuzņēmums — mazā Belnahuas saliņa Skotijas piekrastē