Aldis Alliks: Valsts valodas nopietn(āk)ai aizstāvībai

Kultūras ministrs ir izdevis rīkojumu, ar kuru šīs ministrijas padotības iestādēm un kapitālsabiedrībām uzdots no publiskās telpas izslēgt krievu valodas lietojumu, tostarp – reklāmās, oficiālajās tīmekļvietnēs, atbalstītajos vai īstenotajos projektos un starptautiskos pasākumos. Vienlaikus ministrija norāda, ka ierobežojumi neattiecoties uz profesionālu māksliniecisko darbību, ja radošā darba oriģināls ir krievu valodā, un ka repertuārs netiekot skarts.[1]

Tieši šajā it kā “neattiecas” zonā sākas juridiskie izaicinājumi. Jo, kā brīdina nozares pārstāvji, pārāk plaša šī rīkojuma interpretācija var beigties ar faktisku divu teātru darbības izbeigšanu.[2]

Jautājuma juridiskais nervs nav – latviešu valoda pret krievu valodu. Tas būtu pārpratums (turklāt – visnotaļ ērts pārpratums tiem, kuri vēlas, lai diskusija paliek emociju, nevis jurisprudences līmenī). Juridiskais jautājums ir: vai pamattiesības Latvijā var ierobežot ar ministra rīkojumu un vai Satversmes tiesas spriedums, uz kuru atsaucas, patiešām atļauj to, ko ar to grib attaisnot.

Uz abiem jautājumiem atbilde ir noliedzoša. Un, kas ir ironiski, visskaidrāk to pasaka tieši tas Satversmes tiesas spriedums, kas izvēlēts par kultūras ministra rīkojuma balstu.

Latviešu valoda ir Satversmes kodola sastāvdaļa un Latvijas valsts identitātes pamats. To sargāt, stiprināt un padarīt par patiesu kopējo publiskās dzīves valodu ir ne vien valsts tiesība, bet svēts pienākums. No šīs pareizās premisas tomēr neizriet nepareizais secinājums, ka valsts ar administratīvu rīkojumu drīkst vai tai vajadzētu faktiski “piegriezt skābekli” tādu kultūras institūciju pastāvēšanai vai vismaz normālai funkcionēšanai kā Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātris un Daugavpils teātris.

Šis raksts ir par to, ka veids, kādā grib šos krievu valodā runājošos teātrus apklusināt (vai vismaz pagriezt daudz klusākus), neiztur ne Satversmes tiesas, ne Eiropas Cilvēktiesību tiesas testus, turklāt drošības argumentu apvērš pret pašu rīkojuma autoru.

Kultūras ministra rīkojums publiski tiek pamatots ar Satversmes tiesas 2026. gada 30. marta spriedumu lietā Nr. 2024-30-01.[3] Tāpēc vispirms der izlasīt, ko šis spriedums patiešām nosaka, nevis ko tam ir politiski izdevīgi piedēvēt.

Trīs lietas tajā spriedumā ir visnotaļ neērtas pašam rīkojumam.

Pirmkārt, spriedums attiecas uz sabiedriskajiem elektroniskajiem plašsaziņas līdzekļiem un likumā noteiktu pienākumu radīt saturu mazākumtautību valodās. Tiesa atzina, ka valstij nav pozitīva pienākuma sabiedriskajos medijos īpaši uzturēt krievu valodas informatīvo telpu, kura Latvijā jau ir pašpietiekama. Spriedums pasaka, kas valstij nav obligāti jādara, taču šo spriedumu nedrīkstētu tulkot kā atļauju vai pilnvaru valstij aizliegt krievu valodu kā šķiru un aizliegt visus krievu valodas “nesējus” un “pārnēsātājus”.

Otrkārt, Satversmes tiesa nelika krievu valodai aizvērties un turpmāk klusēt. Tās spriedums ir par un ap samērīgumu.

Treškārt (un tas ir izšķiroši) – Satversmes tiesa pateica, ka šis līdzsvars jāpanāk likumdevējam. Spriedumā uzsvērts, ka, respektējot sabiedrisko mediju neatkarību, tieši likumdevējam jānodrošina līdzsvarota latviešu valodas, mazākumtautību tiesību un valsts drošības aizsardzība. Saeimai pat tika dots laiks savu mājasdarbu izpildei līdz 2027. gada 1. maijam.

Tātad Satversmes tiesas spriedums, ar kuru kultūras ministra rīkojums tiek attaisnots, faktiski nosaka trīs lietas, kuras rīkojumam ir pretējas: tas attiecas uz mediju pienākumu radīt saturu, nevis teātru tiesībām informēt, izglītot un izklaidēt, tas prasa samērīgumu, nevis mehānisku izslēgšanu, un tas adresē uzdevumu likumdevējam, nevis kādam ministram.

Satversme nav tās “4. panta republika”, ir arī citi panti Satversmē. Satversmes 100. pants, kurš garantē vārda brīvību, 113. pants – zinātniskās, mākslinieciskās un citādas jaunrades brīvību, 114. pants – mazākumtautību tiesības saglabāt un attīstīt valodu un kultūras savdabību.

Satversmes 100. panta ierobežojums pieļaujams tikai Satversmes 116. pantā paredzētajos gadījumos. Satversmes 113. un 114. pants nav tieši uzskaitīti 116. pantā, tomēr arī šo tiesību ierobežojumiem demokrātiskā tiesiskā valstī jābūt noteiktiem ar pietiekami skaidru un paredzamu tiesību normu, tiem jāatbilst leģitīmam mērķim un samērīgumam. Turklāt mākslinieciskās izteiksmes un valodas izvēles gadījumā šīs tiesības praktiski pārklājas ar Satversmes 100. pantu un Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 10. pantu.[4]

Šeit rodas pirmais un, iespējams, izšķirošais jautājums. Ja kultūras ministra rīkojums tikai atgādina Valsts valodas likuma un Ministru kabineta noteikumu jau noteikto, tas pats par sevi neko jaunu nerada. Bet, ja tas līdz ar savu interpretāciju faktiski ievieš jaunu aizliegumu kultūras iestāžu auditorijas informēšanai krievu valodā (arī tad, kad informācija ir tieši saistīta ar izrādi krievu valodā), tad tas kļūst par patstāvīgu pamattiesību ierobežojumu.

Taču šādu ierobežojumu nevar radīt ar ministra iekšēju administratīvu pavēli.[5] Ministra rīkojums padotības iestādēm un kapitālsabiedrībām nav likums. Tas nav arī ārējs normatīvs akts, kas demokrātiski pieņemts un publiski pārbaudāms likumā noteikta deleģējuma robežās. Satversmes tiesa jau ir atzinusi, ka pamattiesību ierobežojumi nosakāmi vienīgi ar likumu vai uz likuma pamata un ka iekšējie normatīvie akti tam nav pietiekams pamats, proti, rīkojoties ārpus deleģējuma, valsts pati rada konstitucionālu defektu.[6] Princips ir vienkāršs: jo nopietnāks ir pamattiesību aizskārums, jo augstāka spēka aktam un ar skaidrāku normu tas jānosaka.

Ja Satversmes tiesa būtu vēlējusies pateikt, ka izpildvara ar rīkojumu var izslēgt mazākumtautību valodu no kultūras iestāžu publiskās telpas, tā nebūtu adresējusi uzdevumu Saeimai un nebūtu devusi tai gandrīz gadu laika. Satversmes tiesa ir apzināti šo līdzsvarošanu starp valodu, mazākumtautību tiesībām un drošību uzticējusi parlamentam kā demokrātiski leģitimētai un debatēm pakļautai valsts institūcijai. Ja ministrs, izdodot šāda tvēruma rīkojumu, ir izlēmis tādu politikas jautājumu, kuru konstitucionālā tiesa ikurāt nodevusi likumdevējam, tad jau nu ir Pēra Ginta literārā varoņa Līkā cienīga apkārtiešana ap varas dalīšanas principu.

Vājākā vieta kultūras ministra pozīcijai ir tā, ka tajā juridiski sajauktas trīs dažādas lietas: valsts pārvaldes oficiālā valoda, izglītības sistēmas valoda un profesionālās mākslas izteiksmes valoda. Tieši šajā sajaukumā rodas kļūdainais secinājums, ka valsts valodas aizsardzība automātiski attaisno arī institucionālu “skābekļa piegriešanu” mākslai.
Teātra afiša nav administratīvs akts.
Teātra repertuāra apraksts nav nodokļu deklarācija.
Teātra mājaslapas sadaļa par izrādi nav valsts reģistra ieraksts.

No tā izriet vienkārša atšķirība. Ja persona iesniedz dokumentu iestādē vai tiesā, valstij ir tiesības prasīt valsts valodas lietošanu. Ja teātris uzrunā savu skatītāju par izrādi, kuras mākslinieciskā substance ir krievu valodā, tas ir pavisam kaut kas cits. Teātris nav tikai izrāde uz skatuves – tas ir repertuārs, publika, konteksts, aktieru ansamblis, izrādes mārketings, uzticēšanās, tradīcijas. Aizliegt teātrim runāt ar savu auditoriju valodā, kurā notiek tā mākslinieciskā komunikācija, nozīmē nevis sakārtot iestādes valodu, bet izņemt teātrim vēnas un artērijas un pēc tam mierināt, ka vēl taču tam ir palikuši kapilāri.

Šo atšķirību pastiprina arī Eiropas Padomes Vispārējā konvencija par nacionālo minoritāšu aizsardzību. Tā neprasa valstij atteikties no valsts valodas, bet uzliek pienākumu veicināt apstākļus, kuros mazākumtautību kultūra var pastāvēt, valoda var tikt lietota privātajā un publiskajā dzīvē, un attiecīgās personas var efektīvi piedalīties kultūras un sabiedriskajā dzīvē.[7]

Šo robežu velk arī Eiropas Cilvēktiesību tiesa. Lietā “Ulusoy un citi pret Turciju” tā aizliegumu teātra trupai pašvaldības telpās iestudēt un rādīt izrādi kurdu valodā atzina par vārda brīvības pārkāpumu.[8] Tiesa par Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 10. panta aizsardzības jautājumu ir atzinusi arī mazākumtautības valodas lietošanu publiskā politiskā saziņā, piemēram, lietās “Şükran Aydın un citi pret Turciju” un “Semir Güzel pret Turciju”.[9] Šīs lietas nav mehāniski pārnesamas uz Latviju, jo Turcijas lietu faktiskie apstākļi (valsts valodas situācija un drošības konteksts) būtiski atšķiras. Taču tās precīzi nostiprina principu: valodas izvēle publiskā saziņā var būt vārda brīvības forma, un vispārīgs tās aizliegums prasa īpaši rūpīgu pamatojumu. Mākslinieciskā izteiksme bauda Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 10. panta aizsardzību arī tad, ja tā kādu aizvaino, šokē vai satrauc, un aizsardzība attiecas gan uz saturu, gan izteiksmes formu.[10]

Izglītības reformu lietās (“Valiullina un citi pret Latviju” un “Džibuti un citi pret Latviju”) Eiropas Cilvēktiesību tiesa akceptēja latviešu valodas īpatsvara palielināšanu publiskajās un privātajās skolās kā samērīgu un nediskriminējošu.[11] Taču šīs lietas attiecas uz izglītības sistēmu, nevis uz profesionālu teātri. Skola un teātris nav vienā institucionālā kategorijā. Skolai ir valsts noteikta pedagoģiska funkcija – nodrošināt bērnam valsts valodas prasmi un vienlīdzīgas iespējas. Teātrim ir mākslinieciska, kultūras un sabiedriskās sarunas funkcija. Uz skolu jāiet, bet uz teātri var iet un var neiet.

Pat pārvarot formas un kompetences šķēršļus, absolūts vai pārlieku plaši interpretēts ierobežojums sabrūk klasiskajā samērīguma testā. Tas prasa atbildi uz trim jautājumiem: vai līdzeklis ir piemērots mērķim, vai nav saudzējošāka līdzekļa un vai ieguvums atsver zaudējumu.

Vai krievu valodas izņemšana no teātra afišas un mājaslapas stiprina latviešu valodu? Ja izrāde notiek krievu valodā un tās auditorija objektīvi lasa arī krieviski, tad aizliegums informāciju sniegt krieviski šo auditoriju nepadara par lielāku latviešu valodas lietotāju. Tas to tikai padara par sliktāk informētu skatītāju vai izstumj ārpus Latvijas kultūras telpas. Valsts valodas klātbūtne stiprina latviešu valodu. Mazākumtautības valodas pilnīga izslēgšana no konkrētas mākslinieciskas komunikācijas ekosistēmas šo pašu rezultātu pati par sevi nerada. Saudzējošāks līdzeklis pastāv. Valsts valodas likums un Ministru kabineta noteikumi Nr. 130 jau nosaka publiskās informācijas pamatmodeli: valsts un pašvaldību institūciju, kā arī publisku personu kapitālsabiedrību informācijai principā jābūt valsts valodā, bet svešvaloda pieļaujama tikai skaidri noteiktos izņēmuma gadījumos.[12] Ja kultūrpolitikas mērķis ir nodrošināt, lai valsts kultūras komunikācijā latviešu valoda būtu primāra, šis mērķis sasniedzams ar precīzu ārēju regulējumu: pilnvērtīga latviešu valodas versija kā pamatprasība, bet šauri definēta paralēla informācija citā valodā tad, ja tā ir tieši saistīta ar konkrētas izrādes valodu, auditorijas pieejamību vai starptautisku kultūras apriti. Tas nav valsts valodas aizvietojums, bet mērķēts pieejamības instruments.

Tāpēc kultūras ministra rīkojuma vājā vieta nav tas, ka valsts prasa lietot latviešu valodu. To valsts drīkst un tai vajag prasīt. Vājā vieta ir pāreja no latviešu valodas primaritātes uz krievu valodas izslēgšanu. Šī pāreja ir jāpamato ar likumu, faktiem un samērīgumu, nevis ar administratīvu inerci. To pašu loģiku Satversmes tiesa jau pielietoja augstskolu valodas lietā, atzīstot, ka leģitīms mērķis nepadara katru līdzekli samērīgu, un likumdevējam jāapsver mazāk ierobežojoši līdzekļi, īpaši tad, ja skartas arī Satversmes 113. pantā aizsargātās tiesības.[13]

Kultūras ministra rīkojuma raisīts ieguvums – simbolisks pluss valodas politikai, kura faktiski jau tāpat prasa latviešu valodas primaritāti. Kultūras ministra rīkojuma raisīts zaudējums – tiek vājināts viens no retajiem institucionālajiem kultūras tiltiem uz kopienu, kuru Latvijas valstij drošības apsvērumu dēļ vajadzētu uzrunāt īpaši gudri, nevis atstumt. Kad ieguvuma kausā ir simbols, bet zaudējuma kausā ir reāls tilts, svaru kausi nav līdzsvarā.

Un te ir šī rīkojuma iekšējā pretruna: tas atļauj spēlēt izrādi krieviski, ja radošā darba oriģināls ir krievu valodā, bet, plaši interpretēts, tas var liegt teātrim krievu valodā pateikt, ka izrāde notiks krieviski. Atļauts saturs, taču – aizliegta etiķete uz tā paša satura. Šāda pretruna pati sevi intelektuāli atbruņo, jo nav racionāli saistīta ar skaidri identificētu mērķi, līdz ar to nevar izturēt samērīguma pārbaudi.

Abi teātri ir noslēguši darba līgumus ar aktieriem, plānojuši sezonas, pārdevuši biļetes mēnešiem uz priekšu un veidojuši starptautiskas programmas, paļaudamies uz Latvijas kultūrpolitikas kontinuitāti. Strauja administratīva iejaukšanās, kas grauj šo modeli vai padara to juridiski neskaidru, skar tiesiskās paļāvības un labas pārvaldības principus un rada valstij zaudējumu atlīdzināšanas riskus.

Drošības filtrs un valodas aizliegums nav viens un tas pats – pirmais ir mērķēts pret konkrētu risku, otrais ir kolektīvs aizdomu žests pret valodu kā tādu. Turklāt arī drošības arguments ir viegli apvēršams pret pašu rīkojuma autoru. Rīkojuma politiskais pamatojums – Krievijas “maigā vara” – ir pelnījis nopietnu vērtējumu. Tieši tāpēc to domu ir vērts ripināt tālāk un aizripināt līdz galam.

Valsts teātris, kas darbojas Latvijas jurisdikcijā un Latvijas likumu ietvarā uzrunā krievvalodīgo kopienu, nav Kremļa “maigās varas” instruments. Tieši otrādi – tā ikurāt ir tās alternatīva. Izstumjot šo auditoriju no Latvijas kultūrtelpas, tā netiek padarīta latviskāka. Tā tiek stumta tuvāk un tuvāk tai informatīvajai videi, no kuras paši tik ļoti baidāmies un ar kuru biedējam cits citu dienā, vakarā, ziemā, vasarā. Turklāt “krievu pasaules” naratīvam tiek dota lieliska iespēja apgalvot, ka jebkurš krievvalodīgais ārpus Krievijas tiek pakļauts Rietumu “atcelšanas kultūrai” – slēdzot teātri vai padarot tā darbību faktiski neiespējamu, mūsu valsts pati piegādā šim naratīvam materiālu. Drošības loģikā tā nav aizsardzība, bet pašsakāve. Tas pats sakāms par saliedētību, uz kuru atsaucas arī Satversmes tiesas spriedums. Saliedētību veido, uzrunājot cilvēkus kopējā (latviešu) valodā un vienlaikus neatsakoties saprast, pa kurām durvīm viņi vispār ienāk kopējā telpā. Mērķis, ka latviešu valoda ir visas sabiedrības kopējā saziņas valoda, ir pareizs, taču tas sasniedzams, ievelkot mazākumtautības šajā kopējā telpā, nevis aizcērtot durvis, pa kurām tās tajā vispār var ienākt. Daugavpils gadījumā kļūda būtu īpaši smaga. Latgale ir pierobežas telpa ar specifisku vēsturi, sociālo struktūru un drošības politikas nozīmi. Šajā reģionā valstij nav jāsamazina savas klātbūtnes punkti, gluži pretēji – tie ir jāstiprina. Dzīvu, profesionālu un populāru kultūras institūciju, kas darbojas Latvijas tiesiskajā un kultūrpolitiskajā ietvarā, lieti der izmantot kā tiltu, nevis uzspridzināt kā aizdomīgu laipu.

Alternatīva rīkojumam nav nekā nedarīšana. Alternatīva ir tiesiski precīzs un politiski nobriedis modelis. Pirmkārt, visai institucionālajai informācijai jābūt pilnvērtīgi pieejamai latviešu valodā kā primārā valsts kultūras komunikācijas valodā. Otrkārt, ja izrāde notiek krievu valodā un tās auditorija objektīvi ietver krievvalodīgus skatītājus, tiesību normā vai tās skaidrojumā – un tieši tādai arī vajadzēja būt ministra rīkojuma jēgai un būtībai – jāparedz iespēja sniegt paralēlu informāciju arī krievu valodā, saglabājot latviešu valodas primaritāti. Tas ir nevis valsts valodas aizvietojums, bet kultūras pieejamības instruments. Treškārt, jānodrošina latviešu subtitri, anotācijas, kritiskā refleksija un aktīva šo izrāžu iekļaušana Latvijas kopējā kultūras apritē. Krieviski spēlējošu teātri nevajag izolēt, tas jāpadara par Latvijas teātra dzīves daļu. Ceturtkārt, jāievieš skaidri drošības filtri (repertuāra izvērtējums tur, kur pastāv konkrēti riski, u.tml.). Drošības filtrs nav tas pats, kas valodas aizliegums. Piektkārt, ministram būtu jāizdod precizējošs skaidrojums, kas nepārprotami pasaka: ierobežojumi neattiecas uz teātra mākslinieciskajai darbībai tieši saistītu auditorijas informēšanu par izrādēm, ja vien latviešu valodas pilnvērtīga pieejamība ir arīdzan nodrošināta.

Pretējā gadījumā kultūras ministra rīkojums paliek juridiska migla, kuru ar prieku padarīs aumež biezāku ikviens, kuram skaidras debesis pār Latviju un skaidrs prāts starp Latvijas iedzīvotājiem nav izdevīgi.

Valsts valodas politika, kas pati rada bailes runāt ar daļu sabiedrības arī viņu valodā, nav stipra politika, drīzāk tā ir nervoza un nav pašpietiekama. Stipra valsts nebaidās no teātra. Stipra valsts prot (vismaz fonētiski) atšķirt Puškinu no Putina un Čehovu no čekas, kā arī prot atšķirt krievu valodu kā kultūras instrumentu no krievu valodas kā impērijas propagandas ieroča.

Bāku neizdzēš tāpēc, ka migla ir pārāk bieza. Šie divi teātri nav migla. Tie ir starp nedaudzajām bākām, kas joprojām visnotaļ biezajā miglā rāda Latvijas gaismu lielai daļai cilvēku, kuriem viņu dzimtajā valodā tumsas itin nemaz nav par maz.

Valsts valoda nav trausla vitrāža, kuru sargā, izsitot logus blakus mājās. Tā ir nesošā siena. Nesošu sienu stiprina ar arhitektonisku un inženiertehnisku precizitāti, nevis ar cirvi un lauzni. Latviešu valoda ir pārāk svarīga, lai to aizstāvētu ar instrumentu, kas neiztur konstitucionālu pārbaudi. Pareizai lietai pienākas pareiza forma.

Atsauces:

[1]  Kultūras ministrija, “Puntulis izdevis rīkojumu Kultūras ministrijas padotības iestādēm no publiskās telpas izslēgt krievu valodas lietojumu”, 25.06.2026; lsm.lv, “KM padotības iestādes publiskajā saziņā nevarēs lietot krievu valodu; tā jāizņem arī no teātru mājaslapām”, 25.06.2026.

[2]  LA.lv / “360 ziņas”, “Kultūras ministra rīkojums iestādēs atteikties no krievu valodas var beigties ar divu svarīgu iestāžu slēgšanu”, 29.06.2026.

[3]  Satversmes tiesas 30.03.2026. spriedums lietā Nr. 2024-30-01 par mazākumtautību valodu lietošanu sabiedriskajos elektroniskajos plašsaziņas līdzekļos.

[4]  Latvijas Republikas Satversmes 1., 4., 64., 100., 113., 114. un 116. pants; Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 10. pants.

[5]  Valsts valodas likuma 11. un 21. pants; Ministru kabineta 15.02.2005. noteikumu Nr. 130 “Noteikumi par valodu lietošanu informācijā” 2., 3. un 4. punkts.

[6]  Satversmes tiesas 19.12.2001. spriedums lietā Nr. 2001-05-03.

[7]  Eiropas Padomes Vispārējās konvencijas par nacionālo minoritāšu aizsardzību 5., 6., 9., 10. un 15. pants.

[8]  ECT 03.05.2007. spriedums lietā “Ulusoy un citi pret Turciju”, nr. 34797/03.

[9]  ECT 22.01.2013. spriedums lietā “Şükran Aydın un citi pret Turciju”, nr. 49197/06, nr. 23196/07, nr. 50242/08, nr. 60912/08 un nr. 14871/09; ECT 13.09.2016. spriedums lietā “Semir Güzel pret Turciju”, nr. 29483/09.

[10]  Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūras apkopojums “Key Theme – Article 10: Artistic expression”, aktualizēts 28.02.2026.

[11]  ECT 14.09.2023. spriedums lietā “Valiullina un citi pret Latviju”, nr. 56928/19, nr. 7306/20 un nr. 11937/20; ECT 16.11.2023. spriedums lietā “Džibuti un citi pret Latviju”, nr. 225/20 u.c.

[12]  Valsts valodas likuma 11. un 21. pants; Ministru kabineta 15.02.2005. noteikumu Nr. 130 “Noteikumi par valodu lietošanu informācijā” 2., 3. un 4. punkts.

[13]  Satversmes tiesas 11.06.2020. spriedums lietā Nr. 2019-12-01.