Ar Teitoņu ordeņa uzvaru beidzās pēdējā prūšu sacelšanās

Prūši bija vairāku rietumbaltu cilšu kopums, kuras vienoja kopējā senprūšu valoda un kultūra. Viņi bija pazīstami ar savu koka cietokšņu būvnīcu, kas kalpoja gan aizsardzībai, gan administratīvajiem mērķiem. Galvenie iztikas avoti bija zemkopība, lopkopība, medniecība un zvejniecība. Prūšu sabiedrībā bija izteikta hierarhija, kur vadošā loma bija cilts vecākajiem un karavadoņiem. Reliģija bija panteistiska, centrēta ap dabas un senču garu pielūgsmi. Svētvietas bieži atradās svētos mežos vai pie lieliem laukakmeņiem, un rituāli tika veikti ražas novākšanas laikā un saistīti ar gadalaiku cikliem. Prūšu sabiedrība bija organizēta cilšu struktūrā, un katru zemi pārvaldīja valdnieks (rīkis) un cienīgāko vīru sapulce.

Bieži vien prūšu ciltis darbojās neatkarīgi viena no otras, un tikai Lielās prūšu sacelšanās (1260–1274) laikā izpaudās sadarbība starp dažādām prūšu ciltīm.

1226. gadā Mazovijas hercogs Konrādss uzsāka karu pret prūšiem, pieaicinot palīgos Vācu ordeni, lai pakļautu prūšu zemes un ieviestu kristietību. Ordenis, saņemot atbalstu no Romas pāvesta un Svētās Romas impērijas, kas deva tam tiesības iekarot un pārvaldīt šīs teritorijas, pakāpeniski nodrošināja kontroli pār prūšu zemēm, neskatoties uz militāriem konfliktiem un sacelšanās.

1254.–1255. gada ziemā Čehijas karalis Otokārs II Pšemisls ar lielu krustnešu karaspēku, kuram pievienojās Brandenburgas markgrāfa Oto spēki un vairāki bīskapi (Olmicas Brūno, Kulmas Indriķis, Vārmas Anselms), veica iebrukumu Sembā, kur nopostīja Medanavu, ieņēma Rudavas pili un piespieda sembjus kristīties. Zem krustnešu pārspēka padevās arī citas prūšu ciltis, Kvēdenavas, Valdavas, Kaimes un Tapjavas prūši, un pēc šīs uzvaras karalis atgriezās Vācu ordeņa galvenajā mītnē Marienburgā.

Līdz 13. gadsimta beigām Vācu ordenis pilnībā pakļāva prūšu zemes, izveidojot tur teokrātisko Vācu ordeņa valsti.

Pēc prūšu zemju iekarošanas Vācu ordenis uzsāka intensīvu kristietības ieviešanas procesu, cenšoties integrēt prūšus kristīgajā kultūrā. Tomēr daudzi prūši pretojās piespiedu kristīšanai, un tikai pēc ilgstošas militāras un politiskas spiediena lielākā daļa prūšu pieņēma kristietību. Vācu ordenis izveidoja centralizētu pārvaldi, veicinot vācu kolonistu ieceļošanu un pakāpenisku prūšu asimilāciju. Laika gaitā prūšu valoda un kultūra izzuda, un reģions kļuva par nozīmīgu Vācu ordeņa valsts daļu.

Par Lielās prūšu sacelšanās aizsākumu parasti uzskata Livonijas ordeņa smago sakāvi Durbes kaujā 1260. gadā, pēc kuras sacēlās ne tikai kurši un zemgaļi, bet arī praktiski visas senprūšu ciltis. Katra senprūšu cilts izvēlējās savu vadoni šajā cīņā: sembiešus vadīja Glande, notangiešus — Herkuss Mants, bārtiešus — Divons, vārmiešus — Glape, pagudiešus — Auktums. Vienīgā cilts, kas nesacēlās pret krustnešiem bija pamedieši. Toties cīņā iesaistījās senprūšiem radniecīgie jātvingi (sūdavi) Skomanta vadībā. Tomēr visas iesaistītās ciltis nespēja vienoties par vienu galveno sacelšanās vadoni. Cīņas gaitā par visveiksmīgāko un ievērojamāko vadoni izvirzījās Herkuss Mants, bet arī viņam pakļāvās tikai notangieši. Sākotnēji sacelšanās senprūšiem bija ļoti veiksmīga. Tika aplenktas daudzas Vācu ordeņa pilis.

Nepazīstot Rietumeiropas piļu aplenkuma taktikas, senprūšu aplenkumi izpaudās kā visu piegādes ceļu bloķēšana, kā rezultātā mazākie garnizoni bija spiesti drīz vien padoties. Ieņemtās pilis senprūši iznīcināja, jo viņiem nebija pieredzes tāda tipa nocietinājumu aizsardzībā un apgādē.

1261. gada janvārī krustnešiem ieradās pirmie papildspēki, bet uzreiz tos smagi sakāva notangieši Herkusa Mantes vadībā Pokarves kaujā.

1262. gada janvārī krustnešiem ieradās papildspēki no Reinzemes Julihas hercoga Vilhelma VII vadībā. Viņiem izdevās pārraut Kēnigsbergas aplenkumu. Sembieši un notangieši centās aplenkumu atjaunot, tomēr, pēc Herkusa Manta ievainošanas un notangiešu atkāpšanās, sembieši vieni paši nespēja pilnībā bloķēt pilsētu, un tās apgāde tika atjaunota.

Tomēr Prūsijas iekšzemē senprūšiem veicās daudz labāk.

1262.—1263. gadā tika ieņemti gandrīz visi krustnešu cietokšņi, izņemot Kēnigsbergu, Kulmu, Balgu, Elbingu un Tornu. Ieņemto piļu iznīcināšana nozīmēja, ka senprūšiem nevajadzēja lielus spēkus piesaistīt kādas konkrētas pils aizsardzībai, bet tie varēja ātri tikt pārsviesti uz kādu citu vietu. 1263. gadā Herkusa Manta vadītie notangieši Lubavas kaujā smagi sakāva ordeņa spēkus, nogalinot gan ordeņa mestru, gan maršalu. Šajā laikā sacelšanos atbalstīja arī lietuvieši.

1262. gada vasarā žemaišu kunigaiša Tranaiša vadīts lietuviešu karaspēks iebruka Mazovijā, nogalināja hercogu Semovitu I un vēlāk izsiroja arī Kulmas zemi. Tomēr Mindauga nogalināšana un sekojošās dinastiskās ķildas vairs neļāva lietuviešiem palīdzēt senprūšiem. Sacelšanos atbalstīja arī jātvingi, kuri, Skomanta vadībā, divreiz devās karagājienā uz Kulmu

1271. gadā tika organizēta liela senprūšu ofensīva, kuras galveno smagumu iznesa bārtieši un pagudieši. Nespējot ieņemt kādu pierobežas krustnešu pili, senprūši atkāpās un izklīda. Viņiem pa pēdām sekojošie krustneši no Kristburgas pils izveidoja nakts apmetni upes krastā. Daļa izklīdināto senprūšu šķērsoja upi attālāk, lai uzbruktu krustnešiem no aizmugures, kamēr otra daļa uzbruka frontāli pāri upei. Krustneši tika ielenkti un sekojošajā kaujā (Kristburgas kauja) krita 12 ordeņbrāļi un aptuveni 500 krustnešu. Pēc šīs uzvaras senprūši nekavējoties uzbruka Kristburgas pilij, tomēr smagā cīņā pili ieņemt nespēja. Senprūši joprojām postīja Kristburgas apkārtni, kad ieradās krustnešu papildspēki no Elbingas. Senprūšu jātniekiem izdevās aizbēgt, bet liela daļa kājnieku tika nogalināti. Neskatoties uz šo neveiksmi, Divona vadītie bārtieši jau drīz atjaunoja Kristburgas aplenkumu ar mērķi nomērdēt pils aizstāvjus badā. 1273. gadā kādā sadursmē ar nelielu krustnešu vienību tika nogalināts Divons, un bārtieši izstājās no tālākas cīņas.

1271.—72. gada ziemā Prūsijā ieradās lieli krustnešu papildspēki no Meisenes grāfa Dītriha II vadībā. 1272. gadā tie iebruka Notangā un aplenca kādu senprūšu cietoksni. Lai arī pils ieņemšana prasīja 150 krustnešu dzīvības, notangiešu zaudējumi bija daudz lielāki, jo tika pamatīgi izpostīta visa zeme. Herkuss Mants ar nelielu grupu sekotāju bija spiests bēgt uz mežainajiem apvidiem Prūsijas dienvidos. Tomēr jau gada laikā viņš tika notverts un 1273. gadā pakārts. Arī vārmiešu vadonis Glape tika sagūstīts un pakārts, kad viņa karaspēkam pie Brandenburgas uzbruka no aizmugures. Līdz ar to pēdējā senprūšu cilts, kas turpināja cīņu bija pagudieši, kam izdevās veiksmīgs pārsteiguma iebrukums Elbingā. Sekoja smags krustnešu atriebes iebrukums Pagudē.

1274. gadā tika ieņemts pagudiešu lielākais nocietinājums, un šis brīdis arī tiek uzskatīts par sacelšanās beigām.

Vācu ordenis steigšus centās atjaunot senprūšu nopostītās pilis. Daļa senprūšu dumpinieku rada patvērumu Sūdavā vai Lietuvā, bet palikušie bija spiesti pieņemt kristietību, dot ķīlniekus un samierināties ar ordeņa virskundzību.

Līdz 1283. gadam ordenim bija izdevies pakļaut arī atlikušas apkārtnes radniecīgās baltu ciltis: skalvjus, nadruviešus un jātvingus (sūdavus).