Jānis Streičs - atvadu vārdi Henriham Lepeško

Heinrihs Lepeško
(14. 08. 1931. – 2. 11. 2014.)

Pieminot Heinrihu Lepeško, vārds DIREKTORS jāraksta ar treknajiem lielajiem burtiem un tad godbijīgi jāietur pauze – kā pirms ieiešanas viņa kabinetā Rīgas kinostudijā tajos gados, kad tā strādāja ar pilnu jaudu, radot latviešu kino Zelta fonda lielāko daļu. Tad filmu ražošanai tika atvēlēti miljoni, kas pats par sevi ir sātānisks kārdinājums un aicinājums krist grēkā ikvienam, kam teikšana par naudu. Tāpēc daudzi ilgi neturējās kā galveno, tā nacionālo kinostudiju direktoru krēslos. Izņēmums un leģenda kļuva Heinrihs Lepeško. Žēl, tad neviens neiedomājās viņa vārdu ierakstīt Ginesa rekordu grāmatā, taču tik ilgi kā mūsējais diez vai kāds šajos sedlos padomju sistēmā varēja noturēties. Turklāt ar panākumiem, ar nemitīgām uzslavām un pagodinājumiem – viņa vadībā filmu ražošana Latvijā tika nostādīta visaugstākajā līmenī. To uzrādīja „sociālistiskā sacensība” starp vissavienības kinostudijām, balvā tika izsniegti ceļojošie Sarkanie karogi un naudas prēmijas, ko noteica Galvenā filmu ražošanas pārvalde Maskavā. Uzvarētāju karogs par godpilno otro vietu kā ieradās Rīgā, tā iedzīvojās Šmerļa mājās uz mūžīgu palikšanu. Mēs bijām nepārspējami. Patiesībā pirmajā vietā, jo nevarēja taču Mosfiļm palikt otrajā – tā bija ārpus konkurences, citādi atskanētu izmisuma brēciens: „За что воевали?!”, un Lielo Brāli pieklājās respektēt. Bet mēs neskumām, jo aiz Rīgas sekoja milzīgais Ļenfiļm, Kijevas un Maskavas bērnu un jaunatnes filmu studija zem Gorkija cepures. Un tad vēl sešpadsmit citas.

Ja pieļaujam, ka filmu kvalitāti nosaka skatītājs, tad arī tur mēs turējāmies blakus lielajām studijām, jo skaitījāmies tikpat kā ārzemnieki. Ārzemju filmas plašajā Savienībā dikti mīlēja, bet arī mūsu filmas pulcināja desmitiem miljonu. Ja par kritēriju ņemam vēl augstākas prasības, jau no kino kā mākslas viedokļa, tad Eldars Rjazanovs, kurš ir neapstrīdama autoritāte, latviešu nacionālo kino liek tūdaļ aiz gruzīniem, kuri tik tiešām bija unikāli. Bet tā jau šinī dzīvītē notiek – kad mums kas ir, tā šķiet par maz, ar skaudību raugāmies uz citiem, bet tad, kad zaudējam, tad raudam un atklājam, ka patiesībā tas bija ļoti daudz. Tāpēc, pieminot Heinrihu Lepeško, atgādināšu, ko Eduards Pāvuls Cepļa lomā saka filmas beigās: „Es biju varens....”

Jā, Heinrihs vai Heņa, kā klusībā pēc tuvinieku un mājas modes viņu dēvējām, tik tiešām bija varens. Viņš amatā nomainīja tīri labu direktoru, iniciatīvām bagāto Frīdenu Koroļķēviču, kuram vienīgi trūka kara viltības. Kad Lepeško kā jaunais direktors ieradās kinostudijā, apmēram divus mēnešus viņš mums likās absolūtā mīkla. Tikai sēdēja kabinetā, kur pēc aicinājuma ieradās cehu un nodaļu vadītāji. Pusdienlaikā bija redzams ēdnīcā, pie galdiņa sēdēja kopā ar kādu no saviem vietniekiem. Vairāk klausījās un klusi uzdeva īsus jautājumus.

Nejaušs gadījums mani saveda kopā ar Lepeško bijušajiem kolēģiem no 23. vakarskolas, tie interesējās, kā klājas jaunajam direktoram. Pasmējos, ka nemaz viņu nemanām. „O, pagaidiet,” – man atbildēja, „tā viņš vienmēr rīkojas. Lēnām saņems jūs dūrē kā stangās!”. Tā arī notika. Heinrihs Lepeško tik tiešām bija „stingrā roka”, kuras nepieciešamību Latvijai šodien vieni apstrīd, citi pēc tādas ilgojas. Ja viņa vietā partijas Centrālkomiteja mums būtu atsūtījusi citu, nezinu, vai būtu gājis labāk – nebūtu Heinriha psihologa un politiķa talanta, tad mūs saturētu CK stingrā aprobežotība. Un tad ietu kā pa celmiem.

Par Heņu mēs viņu bieži vien dēvējām aiz muguras, kad nebijām ar kaut ko mierā, piešķirot šim ģimenes mīļvārdam ironisku attieksmi. Sarūgtināt, aizvainot savus tuvākos līdzgaitniekus viņš prata itin bieži – ar šķietamu cinismu un kodolīgiem dūrieniem, tomēr nebija ļauns. Heņa saprata cilvēkus un prata tos saturēt kopā ražīgam darbam. Studijas personāls bija liels, filmu ražošanu apkalpoja daudzas nodaļas, cehi, darbnīcas, laboratorija, garāža, noliktavas, to skaitā pat ieroču un spridzekļu glabātava. Partijas CK gluži kā uz spridzekļu noliktavu raudzījās uz mūsu kadru daļu, tāpēc blakus tai pastāvēja arī Speciālā daļa. Ne visu radošo darbinieku biogrāfijas bija sarkanā karoga krāsā bez baltajiem vai melnajiem plankumiem, ne visu režisoru darbi atbildēja uzraugu vēlmei. Gadījās pat kaislību vētras un skandāli, īpaši dramatisks un varonīgs bija Rolanda Kalniņa liktenis – viņa filmas tika graizītas un mocītas līdz nemaņai.

Zem viena jumta ar kinostudiju mitinājās arī Latvijas Kinematogrāfijas komiteja. Mums laimējās ar tās priekšsēdētājiem – gan Nikolaju Kārkliņu, gan Oļegu Rudņevu –, toties daži viņu vietnieki bija zaķapastalas un trauksmes cēlāji, kas darīja daudz ļauna. Heinriham uz to vajadzēja „reaģēt”. Diemžēl ne visi kolēģi zināja īstos iemeslus un atbildes reakciju pierakstīja direktoram, kaut vainīgs bija viens bezgala stulbs Rudņeva vietnieks. Tieši no viņa puses bija nācis signāls, ka Rolands Kalniņš Piejūras klimatā izsmejot Augusta Vosa medību priekus. Ar to pietika, lai iedarbotos visa baiļu barotā mašinērija.

Lepeško bija izcils politiķis. Bieži vien pazuda no kaujas lauka, kaut vai saslimstot vai aizejot atvaļinājumā. Kas nesaprata viltīgā poļa taktiku, viņam to pārmeta. Bet lieki. Heinrihs nemīlēja strēbt karstu putru. Nogaidīja, novērtēja un rada atrisinājumu, lai studija turētos uz ūdens. Viņš pazina cekas āpšus un zināja, ko var un ko nevar atļauties.

Līdz Lepeško atnākšanai tika kultivēts uzskats, ka Latvijā nav talantīgu kinorežisoru, kaut filmas liecināja pretējo – sekmīgi strādāja Leonīds Leimanis, Varis Krūmiņš, Aleksandrs Leimanis, Ada Neretniece, Rostislavs Gorjajevs un citi. Tik un tā tika aicināti viesrežisori, turklāt ne jau ar izcilākajiem projektiem un panākumiem, bet Gunāru Piesi pēc interesantā diplomdarba nobēdzināja kinohronikā. Heinriha stingrā roka lietas salika savās vietās. Vispirms viņš noskatījās visu, ko katrs no režisoriem ir uzņēmis – gan pirmajā stāvā, kur dokumentālisti, gan otrajā, kur spēlfilmas. Un ieraudzīja, ka nekādi viesrežisori Latvijai nav vajadzīgi – ir jāuzticas savējiem. Rīgas kinostudija kļuva īsti nacionāla gan ar pašu kadriem, gan nacionālām filmām.

Gribu atzīmēt arī represēto atgriešanos kinomākslā – Voldemāram Pūcem tika uzticēta Mērnieku laiku filmēšana, mākslinieks Jānis Matīss no jauna tika pieņemts darbā. Savu radu un tautiešu vidū Heinrihs atļāvās padižoties: „Es varu atļauties vairāk nekā latvieši, es taču esmu polis! Man VIŅI nevar piešūt latviešu nacionālismu.” Izceļot vārdu VIŅI, gribu uzsvērt Lepeško attiecības ar kompartiju; vislabāk tās raksturos kāds gadījums. Mākslas padomes laikā pie mums ieskrēja satrauktā partijas sekretāre Nataša un, pieliekusies Heinriham pie auss, kaut ko pačukstēja. Viņš piecēlās un nopietnā balsī pavēstīja, ka miris Brežņevs. Sēdi slēdza (kāda vella pēc? laikam pēc rīkojuma no augšas). Ejot ārā no zāles, mūsu solīdais un vienmēr nosvērtais direktors, pie viena arī kompartijas biedrs Heinrihs Lepeško skaļi pa visu koridoru nokliedzās: „Vai, kur labi! Nu es trīs dienas varēšu runāt, ko gribu, un man par to nekas nebūs!”

Zinu, piemēram, ka Gunārs Piesis bezgala šķendējās par Lepeško, taču tikpat labi zinu, cik augstu Heņa vērtēja Gunāra talantu. Piesis bija izvēlīgs un piekasīgs, neķēra jebkuru scenāriju. Atceros, biju pie Rudņeva, kabinetā ienāca smaidīgais Lepeško un teica: „Man ir laba ziņa – Piesis sāk nest uz antikvariātu grāmatas. Nav vairs naudiņas. Drīz vien mums būs jauns scenārijs.” Un tā arī notika, redkolēģijā parādījās scenārijs ar nosaukumu Maija un Paija.

Nostrādājis tik ilgu laiku, radījis saliedētu un augsti profesionāli ražojošu personālu, devis iespēju sākt savu jaunrades darbu daudziem latviešu režisoriem, iekarojis lielu autoritāti Maskavā un, pats galvenais, – kļuvis visīstākais kino speciālists, kas izpratnes ziņā varētu iebāzt kabatā ikvienu kinoteorētiķi, mūsu varenais direktors bija radījis teicamu mehānismu. Bet brieda studijas radošā potenciāla nemiers, kas prasīt prasījās lauzt sasniegtos griestus. Tas nozīmēja iet uz risku, varbūt pat zaudējot ražošanas pirmrindnieku godu. Heinrihs jutās drošs kā šaha lielmeistars spēlē ar amatieriem. Bet, par brīnumu pašam un citiem, cieta krahu.

Daudz vēlāk slavenais jurists Aivars Borovkovs man atklāja, ka Lepeško lieta bijusi nelietīgi safabricēta un Heinrihs visos apvainojumos ticis attaisnots. Bet taisnību kinostudijas bijušais DIREKTORS vairs nemeklēja. Viņš bija lepns, vīrišķīgs un, galvenais, ļoti gudrs, kā tas pienākas būt skolotājam un it īpaši vēsturniekam. Arī vīlies daudzos, kuriem ticēja, kurus, tiem nezinot, sargāja no nepatikšanām un ar kuru panākumiem lepojās. Tomēr ticu, ka pat viņa pretiniekiem, saņemot ziņu par Heinriha Lepeško nāvi, iesmeldzās vismaz jaunība un tie skaistie, trauksmainie, ar jēgu nodzīvotie gadi, kad tapa Latvijas klasiskā kino šedevri. Un arī turpmāk, pieminot Heinriha Lepeško vārdu, sirdī kā niķīgs bērns iebrēksies ilgas pēc visa tā, kam centrā bija Heņa. Tā viņu sauca tuvinieki. Mums viņš bija DIREKTORS, īstāks par īsto un tieši tāpēc goda vietā mūsu dzīves pieredzē paliekošs kā piemineklis.

Avots: https://www.kinoraksti.lv/upload/magazines/561d5f27eece6.pdf