Katrīna II piešķir miesta tiesības Slokai un atļauj tur dzīvot visu tautību piederīgiem, bez reliģijas izšķirības

Sloka ir Jūrmalas pilsētas daļa Lielupes kreisajā krastā tās rietumu daļā. No 1878. līdz 1959. gadam Sloka bija atsevišķa pilsēta.

Sloka ir izveidojusies senā Rīgas-Kurzemes-Prūsijas sauszemes ceļa un Lielupes ūdensceļa krustpunktā, savu nosaukumu ieguvusi no Slocenes upītes.

1255. gadā Slokas vārds pirmo reizi tika minēta Zemgales dalīšanas līgumā, saskaņā ar kuru teritorija pie Slocenes kļuva par Livonijas ordeņa īpašumu.

1605.-1608. gadā Poļu-zviedru kara laikā pie Slokas tika uzcelti nocietinājumi. Hercoga Jēkaba valdīšanas laikā šeit izveidoja stikla fabrikas, vara cepli un plānoja rakt tirdzniecības kanālu līdz jūrai.

Hercogs Pēteris Bīrons 1783. gada 10. maijā apstiprināja Slokas novada (tagadējās Jūrmalas pilsētas teritorijas) atdalīšanu no Kurzemes un Zemgales hercogistes un pievienošanu Krievijas impērijai.

Slokai ar ķeizarienes Katrīnas II 1785. gada 4. februāra rīkojumu piešķīra miesta tiesības. Zināms, ka tajā laikā Slokā bija 20 mājas. Miestā tika atļauts apmesties no Rīgas izraidītajiem ebrejiem, kam piešķīra Slokas pilsoņu tiesības un ļāva nodarboties ar tirdzniecību.

1812. gadā pie Slokas notika kaujas starp uzbrūkošo Napoleonam pakļauto Prūsijas karaspēku un Krievijas armiju.

1844. gadā tika sākta pastāvīga upes tvaikoņu satiksme ar Rīgu, 1851. gadā uzcēla Slokas luterāņu baznīcu,

1867. gadā ierīkoja akmeņlauztuves, 1877. gadā tika atklāta Slokas dzelzceļa stacija.

1878. gadā Slokai piešķīra pilsētas tiesības. Pa Lielupi piepludināto koku pārstrādei 1896. gadā te tika uzcelta Baltijas celulozes fabrika, kura darbojās līdz 1990. gadiem.

1901. gadā vietējā dolomīta pārstrādei tika uzcelta cementa fabrika, kas pa Lielupes ūdensceļu un dzelzceļu piegādāja romancementu Rīgas pilsētas jaunbūvēm.

1905. gada revolūcijas laikā 1906. gada 24. jūnijā Jelgavas un Dobeles kaujiniekiem izdevās uz īsu brīdī ieņemt Slokas dzelzceļa staciju, policijas iecirkni un pastu.

Pirmā Pasaules kara laikā Sloka uz vairākiem gadiem kļuva par piefrontes pilsētu, tika nopostīti 456 nami no 567, arī Latvijas brīvības cīņu laikā 1919. gada martā-maijā pie Slokas notika kaujas starp 1. Latviešu atsevišķās brigādes un Pētera Stučkas valdībai pakļautajām karaspēka vienībām.

1925. gadā Slokai pievienoja mācītājmuižas zemi un Kaugurciemu. Tādējādi pilsētas platība pieauga līdz 16 km². 

Sloku un Kaugurciemu 1959. gadā iekļāva Jūrmalas pilsētas sastāvā.