Norvēģija ieguva neatkarību no Zviedrijas

Norvēģija oficiāli Norvēģijas Karaliste, ir valsts Ziemeļeiropā, kura aizņem Skandināvijas rietumu daļu.

Visgarākā robeža ir ar Zviedriju austrumos (1619 km), bet pašos ziemeļos tā robežojas arī ar Somiju (727 km) un Krieviju (196 km). Dienvidos to apskalo Ziemeļjūra, rietumos — Norvēģu jūra, bet ziemeļos — Barenca jūra.

Norvēģijai arī pieder Svalbāra un Jana Majena sala Arktikā, kā arī Buvē sala, Pētera I sala un Karalienes Modas Zeme Antarktikā.

Norvēģija ir Eiropas piektā lielākā valsts ar 386 958 km² lielu platību. Nosaukums nozīmē "ceļš uz ziemeļiem".

Norvēģijā ir 4,5 miljoni iedzīvotāju. Valsts valoda ir norvēģu valoda, kurai ir divi rakstu valodas paveidi.

Administratīvi Norvēģija ir iedalīta 19 filkēs.

Jau kopš 6. gadsimta p.m.ē. mūsdienu Norvēģija ir bijusi apdzīvota. Norvēģiju 872. gadā pēc kaujas pie Hafrsforda apvienoja karalis Haralds Skaistmatis (Harald Hårfagre). Pēc tam sākās tā sauktais "Vikingu laikmets".

1319. gadā Norvēģija apvienojās personālūnijā ar Zviedriju un 1397. gadā iestājās Kalmāras ūnijā, kurā bija arī Dānija.

1521. gadā, kad Zviedrija izstājās no ūnijas, Norvēģija palika Dānijas pakļautībā. Vēlāk norvēģi nonāca Zviedrijas pakļautībā

1536. gadā notika reformācija un Norvēģiju arī formāli iekļāva Dānijas sastāvā.

19. gadsimta sākumā Dānija iesaistījās Napoleona karos Francijas pusē un saskaņā ar 1814. gada 14. janvārī noslēgto Ķīles miera līgumu kā zaudētāja bija spiesta atdot Norvēģiju Zviedrijai.

1814. gada februārī Norvēģija pasludināja neatkarību un 17. maijā tika pieņemta Norvēģijas konstitūcija.

Nacionālie svētki ir 17. maijā.

1814.g. 26. jūlijā Zviedrijas armija šķērsoja Norvēģijas robežu un norvēģi bija spiesti atkāpties. 14. augustā tika noslēgts miera līgums, saskaņā ar kuru Norvēģija tika apvienota personālūnijā ar Zviedriju, taču konstitūcija tika atstāta spēkā.

1905. gadā, pēc 586 gadiem par pirmo Norvēģijas karali kļuva Hokons VII un valsts kļuva pilnībā neatkarīga. Neatkarība ilga tikai līdz 1940. gada 9. aprīlim, kad Norvēģiju okupēja Nacistiskā Vācija.

1940. gada 9. aprīlī Vācijas sūtnis Norvēģijā iesniedza Norvēģijas ārlietu ministram ultimātu, kurā prasīja bez pretestības pakļauties vācu okupācijai. Norvēģijas valdība ultimātam nepakļāvās un jau pēc dažām stundām vācieši izsēdināja desantu galvenajās Norvēģijas ostās un ātri ieņēma visu Norvēģijas rietumu piekrasti. Izpletņlēcēji ieņēma galvenos lidlaukus. Tomēr kaujas iekšzemē turpinājās.

1940.g. 28. aprīlī sabiedrotie izcēla desantu Narvikā un atkaroja pilsētu no vāciešiem, taču jūnija sākumā vācu panākumi Beļģijā un Francijā piespieda sabiedrotos to atkal atstāt.

1940.g. 10. jūnijā Norvēģijas armija kapitulēja.

Norvēģija atradās Vācijas okupācijā līdz 1945. gada 8. maijam.

Kopš Otrā Pasaules kara Norvēģija ir piedzīvojusi strauju ekonomisku izaugsmi, galvenokārt pateicoties naftas atradnēm, kuras atklāja 1970. gadu sākumā. Pašlaik ir viena no pasaules bagātākajām valstīm. Norvēģija ir pasaulē ceturtā lielākā naftas eksportētājvalsts, un šī nozare sastāda aptuveni ceturto daļu no visa iekšzemes kopprodukta.

99% enerģijas Norvēģija iegūst no HES. Norvēģijas krona tiek uzskatīta par vienu no stabilākajām valūtām.

2007. gadā Norvēģija tika atzīta par pasaules mierīgāko zemi.