Jānis Kalnbērziņš
- Дата народження:
- 17.09.1893
- Дата смерті:
- 04.02.1986
- Поховання дата:
- 10.02.1986
- По батькові:
- Eduards
- Додаткові імена:
- Ян Калнберзин, Калнберзиньш, Zaķis, Vecais
- Категорії:
- , Герой Соціалістичної Праці, Депутат Парламенту, Державний діяч, Комуніст, Організатор/учасник репресії, Член ЦК КПРС
- Громадянство:
- латиш
- Кладовище:
- Rīgas Raiņa kapi
Jānis Kalnbērziņš zināms arī pēc segvārda Zaķis vai kā Jānis Kalnbērziņš-Zaķis, bija Latvijas PSR politisks darbinieks, LKP sekretārs.
Pirmais LKP CK vadītājs okupētajā Latvijā. Tieši atbildīgs par Latvijas okupāciju, visiem Komunistiskās partijas un okupācijas režīma organizētajiem noziegumiem Latvijas teritorijā 1940.- 1971. gados.
1952.- 1971.g. PSKP CK loceklis.
Pēc LKP rindu tīrīšanas no nacionālkomunistiem 1959. gadā atcelts no LKP CK Pirmā sekretāra amata, kļuvis par valdības vadītāju (Augstākās Padomes priekšsēdētāju) līdz 1970. gadam, taču saglabājis PSKP CK locekļa statusu līdz 1971.g.
7 sasaukumu PSRS Augstākās Padomes deputāts.
Par izcilu darbību okupācijas varas sastāvā ir vairākkārt apbalvots.
Apbalvojumi:
- Sociālistiskā darba varonis,
- 7 (septiņu) Ļeņina ordeņu kavalieris,
- Oktobra revolūcijas ordeņa kavalieris,
- 1. pakāpes Tēvijas kara ordeņa kavalieris,
- 2 (divu) Darba Sarkanā karoga ordeņa kavalieris,
- Tautu Draudzības ordeņa kavalieris,
- Ordeņa Goda zīme kavalieris.
Kalnbērziņš dzimis Katlakalna pagastā strādnieka-enkurnieka daudzbērnu ģimenē. Beidzis 3 klases pagastskolā. No 1906.g. strādāja Rīgas ostā alus tirdzniecībā, no 1909.gada par enkurnieku. No 1912.g. ar tēvu piegādāja akmeņus Rīgas būvēm. Sākoties 1.pasaules karam vairākkārt atzīts par nederīgu karadienestam. Ar tēvu bija mobilizēts tiltu būvniecībā. (История латышских стрелков...) Meitas Ilga, Rita, Aleksandra.
1917. gada aprīlī kļuvis par boļševiku partijas biedru.
1919. gadā karojis Latvijā latviešu sarkano strēlnieku rindās, pēc tam 8. latviešu strēlnieku pulkā karojis pret Deņikinu.
No 1925. līdz 1928. gadam Latvijā LKP pagrīdes darbā.
1929. gadā beidzis Rietumtautu Komunistisko universitāti.
1933. gadā beidzis Sarkanās Profesūras institūtu.
No 1935. gada Komunistiskās Internacionāles latsekcijas biedrs. 1936.gadā iesūtīts Latvijā veikt darbības pret Latvijas neatkarību.
1939. gadā Latvijas policija Kalnbērziņu arestēja un tiesa piesprieda ilgu cietumsodu.
1940.g. pēc PSRS okupācijas karaspēka ienākšanas Latvijā, Kalnbērziņš tiek atbrīvots no ieslodzījuma, tiek ievēlēts Tautas Saeimā un balso par Latvijas iekļaušanu PSRS.
No 1940. gada 21. jūnija kļuva par LKP CK Pirmo sekretāru, tādēļ tieši atbildīgs, vadījis vai līdzdarbojies padomju okupantu veiktajās represijās pret Latvijas iedzīvotājiem no 21.06.1940 līdz 25.11.1959.
1937.gadā PSRS tiek arestēta sieva Ilga.
Bērni: Rita, Ilga, Roberts tobrīd ir vecumā no pusotra līdz 8 gadiem un tie tiek nodoti dažādos PSRS bērnunamos (K.Marksa bērnunams Nr.7 Voroņežas apgabalā).
Sieva Ilga pēc spīdzināšanas mirst Butirku cietumā. (citas ziņas, ka nošauta 1938.gadā Butovo.) Pēc 2.pasaules kara J.Kalnbērziņš bija pārliecināts, ka viņam nav neviena piederīgā.
Bērnus nejauši izdevās atgūt. Laikā, kad dēls Roberts gatavojās iestāties suvoroviešu skolā, vecākā meita Rita avīzē izlasīja, ka Latvijā CK 1.sekretārs ir Kalnbērziņš, un uzrakstīja viņam vēstuli. (No mazdēla - Maskavas mākslinieka J.Kalnberzina intervijas).
Roberts tiek nosūtīts uz "suvoroviešu" karaskolu, kur tiek izaudzināts par pārliecinātu padomju-krievu virsnieku, dienestu beidz pulkveža pakāpē. Darbs bija saistīts ar bruņojuma piegādi draudzīgajām Āfrikas un arābu valstīm. Viņa ģimenē dzimuši Jānis un Marija Kalnbērziņi, mazbērni - Roberts un Fjodors
Otrajā laulībā divas meitas - Velta un Aleksandra. Velta (dz.1948.g.) ir profesore Maskavas valsts universitātē, bija komiķa Zadornova pirmā sieva.
No 1941. līdz 1945. gadam Padomju armijas Ziemeļrietumu frontes kara padomes loceklis. PSKP CK locekļa kandidāts 1941.g.- 1952.g.
1952.- 1971.g. PSKP CK loceklis.
1959. gadā Kalnbērziņš tiek faktiski pazemināts amatā par LPSR AP Prezidija priekšsēdētāju.
1970. gadā aizgājis pensijā, miris 1986. gada 4. februārī Rīgā.
Vēsturnieks Gatis Krūminš laikraksta Diena publikacijā -
1940.gads Latvijā. Pateiktais un nepateiktais
raksta :
Mazliet precizēšu dažas nianses par reiz plašo rezonansi ieguvušo dokumentu, kurš apliecina, ka K.Ulmanis devis rīkojumu Latvijas Komunistiskās partijas kontā ieskaitīt 5000 latu. Dokuments atrodas Latvijas Valsts arhīvā12, noraidu jebkādus mēģinājumus apšaubīt tā autentiskumu. Summas pārskaitīšanu apliecina arī Valsts prezidenta sekretariāta izejošo rakstu reģistrs, ar 12.jūlija ierakstu nr.9293 tas atrodas jau citā — Latvijas Valsts vēstures arhīvā.13 Versija, ka dokuments viltots un to paveikuši čekisti, neiztur kritiku, jo tādā gadījumā būtu jānovilto ne tikai šis dokuments, bet arī vairāku simtu lapaspušu biezā reģistru grāmata, kā arī vairāki tūkstoši citu dokumentu, jo tiem būtu jāmaina kārtas numuri. Un galvenais — vai tad tas bija komunistiem izdevīgi panākt un publiskot, ka fašists K.Ulmanis viņiem devis naudu? Drīzāk gan otrādi.
Vēl kāda nianse — tas nebija K.Ulmaņa privāts ziedojums, bet Latvijas valsts, mūsdienu terminoloģijā — Latvijas nodokļu maksātāju nauda. Vai K.Ulmani piespieda — ļoti jāapšauba. Okupanti kontrolēja lielās lietas, viņiem bija svarīgi, lai K.Ulmanis paraksta visus jau pieminētos likumus, to viņi neapšaubāmi kontrolēja, taču viņi bija atstājuši ievērojamu rīcības brīvību. To apliecina gan apžēlošanas lietu izskatīšana, gan lielās naudas summas, ar kurām joprojām operēja K.Ulmanis un viņa sekretariāts. Ievērojamas summas tika piešķirtas dažādiem mērķiem, piemēram, sūtniecībām, sabiedriskām organizācijām, grāmatu izdevniecībām, grūtībās nonākušām pašvaldībām, pensiju (dzīves vakara) fondam, Lāčplēša Kara ordeņa domei.
Tomēr palieku pie domām, ka ar šīs summas pārskaitīšanu K.Ulmanis vēlējās par sevi atgādināt, varbūt atgādināt par kādu viņam dotu solījumu, visticamāk — iespēju izceļot no valsts, protams, rietumu, nevis austrumu virzienā. K.Ulmaņa ārzemju pasi Tieslietu ministrijai nosūtīja trīs dienas pēc naudas pārveduma. Ar roku veiktā atzīme "Zaķis" dokumenta stūrī liecina, ka tas nogādāts Latvijas kompartijas vadītājam Jānim Kalnbērziņam personīgi — Zaķis bija viņa nelegālais segvārds, daudzos 1940.gada vasaras dokumentos viņš minēts kā Zaķis vai Kalnbērziņš — Zaķis. Jā, uz dokumenta nav paša K.Ulmaņa paraksta, taču dokumenta standarta forma tādu arī neparedzēja. K.Ulmanis parakstīja un vīzēja izsludināšanai valdības pieņemtos likumus, šos parakstus interesenti arhīvā var aplūkot.
2009. gada 28. februāris
šeit ir preses materiāli par Jāni Kalnbērziņu:
http://news.lv/search/results?q=J%C4%81nis+Kalnb%C4%93rzi%C5%86%C5%A1
http://www.barikadopedija.lv/raksti/J%C4%81nis_Kalnb%C4%93rzi%C5%86%C5%A1
***
Джерело: wikipedia.org, news.lv
немає місць
Iм'я зв'язок | Тип відносин | Опис | ||
---|---|---|---|---|
1 | Eduards Kalnbērziņš | Батько | ||
2 | Katrīne Kalnbērziņa | Мама | ||
3 | Roberts Kalnbērziņš | Син | ||
4 | Ilga Kalnbērziņa | Дочка | ||
5 | Rita Kalnbērziņa | Дочка | ||
6 | Aleksandra Kalnbērziņa | Дочка | ||
7 | Ilga Kalnbērziņa | Дружина | ||
8 | Михайло Задорнов | Зять | ||
9 | Anna Kalnbērziņa | Шурин | ||
10 | Jurijs Tarnopoļskis | Відносний | ||
11 | Arnolds Kalnbērziņš | Відносний | ||
12 | Николай Задорнов | Дальний родственник | ||
13 | Žanis Spure | Коллега | ||
14 | Augusts Voss | Коллега | ||
15 | Vilis Lācis | Коллега, Подчиненный | ||
16 | Augusts Kirchensteins | Коллега | ||
17 | Justas Paleckis | Коллега | ||
18 | Aleksandrs Mālmeisters | Коллега | ||
19 | Jānis Vagris | Коллега | ||
20 | Eduards Berklavs | Знакомый | ||
21 | Ivans Bagramjans | Знакомый | ||
22 | Staņislavs Zukulis | Знакомый | ||
23 | Vladimirs Sēja | Подчиненный | ||
24 | Arvīds Pelše | Члены одной партии, наступник | ||
25 | Jānis Vēvers | Солдат | ||
26 | Vitālijs Rubenis | наступник |
04.07.1910 | Rīgā atklāj pieminekli Pēterim I
05.12.1918 | Latvijā iebrūk Padomju Krievijas armija
22.12.1918 | Pēc Rīgas iekarošanas, Padomju Krievija "oficiāli atzīst" Latvijas Sociālistisko Padomju Republiku (LSPR) Pētera Stučkas vadībā
15.01.1919 | Beidzas Latvijas Strādnieku, bezzemnieku un strēlnieku padomju I kongress, kurš apstiprina P. Stučkas valdību
09.06.1940 | PSRS Aizsardzibas komisārs izdod slepenu pavēli Baltijas kara flotei
Pēc Polijas sadalīšanas starp komunistisko PSRS un tās sabiedrotajiem - nacionālsociālistisko Vāciju, atbilstoši 1939.08.23. Ribentropa- Molotova paktā nolīgtajam "Eiropas sadalījumam" PSRS gatavojās okupēt Baltijas valstis. Lai nodrošinātu Baltijas valstu militāru okupāciju šo valstu valdību nepiekrišanas gadījumā, tika izdota pavēle būt kaujas gatavībā.
15.06.1940 | PSRS uzbrukums Latvijas robežpunktiem
Masļenku robežincidents bija PSRS īstenots provokatīvs uzbrukums Latvijas robežsargu posteņiem 1940. gada 15. jūnija rītausmā. Jau nedēļu iepriekš PSRS Aizsardzibas komisārs izdeva slepenu pavēli Baltijas kara flotei sagatavoties Baltijas okupācijai un bloķēt jebkādas Latvijas militāro un civilo spēku kustības ārpus valsts robežām. 15/6/1940. NKVD kaujinieku vienības īstenoja uzbrukumu Latvijas Robežsargu brigādes 3. Abrenes bataljona 1. rotas 2. un 3. sardzei Augšpils pagasta Masļenkos un Šmaiļos. Trešais uzbrukums 7. sardzei Žuguros tika atcelts. Lai gan būtībā incidents sastāvēja no trim atsevišķiem uzbrukumiem, vēstures literatūrā tas parasti tiek apzīmēts ar Masļenku vārdu. 3. Sardze Šmaiļos tika pārsteigta un visi robežsargi sagūstīti un aizvesti uz PSRS. 2. Sardze Masļenkos izrādīja pretestību, kā rezultātā 3 robežsargi un divi civilisti tika nogalināti, sardzes ēka nodedzināta un vēl vairāki cilvēki sagūstīti. Kopumā abos uzbrukumos tika nogalināti 5 cilvēki (tostarp viens pusaudzis) un 37 tika sagūstīti un aizvesti uz PSRS. Uzbrukums Latvijas robežsargiem bija Latvijas un PSRS līguma par neuzbrukšanu pārkāpums, kas ievadīja pilnīgu Latvijas okupāciju.
17.06.1940 | Latvijas Republiku un Igaunijas Republiku okupē Padomju Savienība
16. jūnijā plkst. 14.00 PSRS ārlietu tautas komisārs V. Molotovs nolasīja Latvijas sūtnim F. Kociņam PSRS valdības ultimātu, kurā bezierunu tonī tika pieprasīta Latvijas valdības atkāpšanās, jaunas valdības izveidošana ar no PSRS puses norādītām personām, un neierobežota padomju karaspēka kontingenta ielaišana Latvijā, informējot, ka ja līdz plkst. 23:00 netiks saņemta pozitīva atbilde no Latvijas valdības, padomju Sarkanā armija bez kādas atļaujas no Latvijas puses ieies Latvijas teritorijā un pārņems to, ar spēku apspiežot jebkādu pretošanos. Kopā Latvijas robežu šķērsoja deviņas PSRS armijas divīzijas ar 90 000 sarkanarmiešiem. 1940. gada 1. jūnijā Latvijas armijā bija 2013 virsnieki, 27 555 virsnieku vietnieki, instruktori un kareivji un 1275 brīva līguma darbinieki, kopskaitā 30 843 cilvēki. Latvija nonāca pilnīgā padomju t.i. svešas armijas varā, kas saskaņā ar 1907. g. Hāgas sauszemes kara konvencijas 42. pantu, ir būtiska okupācijas pazīme. Latvijas valdība zaudēja rīcības spēju, bet situāciju valstī kontrolēja PSRS sūtniecība Rīgā, PSRS armija un specdienesti.
05.08.1940 | Ar PSRS APP dekrētu tiek izveidota Latvijas PSR - Latvija tika inkorporēta PSRS sastāvā
14.06.1941 | PSRS genocīda turpinājums pret nekrievu tautām. 1941.g. 14. jūnija deportācija
Krievijas cara valdības praktizētās genocīdu (etnocīdu) operācijas pret Krievijas māzākumtautībām boļševiki atsāka praktiski jau 10 gadus pēc savas varas nodibināšanas Padomju krievijā. Lai gan tās tika pasniegtas kā "šķiru cīņa", badā, izsūtījumā, cietumos boļševiku represēto mazākumtautību pārstāvju % no nācijas kopskaita pat vairākas reizes pārsniedza "titulnācijas"- krievu represēto %. Genocīda prakse tika attiecināta arī uz Krievijas ("PSRS") jaunokupētajām teritorijām. Kopumā 1941. gadā deportēja 0,74% no visiem Latvijas iedzīvotājiem. Tika izsūtīti 1,9% no visiem Latvijā dzīvojošajiem ebrejiem, 0,8% no latviešu un 0,4% no krievu kopskaita. 81,27% no deportētajiem pēc etniskā sastāva bija latvieši.
27.05.1944 | Komunistu noziegumi. Kara noziegums Mazajos Batos: padomju kolaboranti nogalina 9 civiliedzīvotājus
17.03.1949 | Īles kauja
1949. gada 17. martā 24 "mežabrāļi", kas tobrīd atradās bunkurā, izcīnīja savu pēdējo kauju pret 760 vīru lielo PSRS okupācijas spēku- Valsts drošības ministrijas jeb čekas karaspēku. Bojā gāja 15 partizāni, deviņi tika sagūstīti un kopā ar atbalstītājiem izsūtīti uz Sibīriju.
25.03.1949 | PSRS genocīds pret nekrievu tautām. Operācija "Krasta banga". 1949. gada marta deportācijas. Izsūtīti vairāk kā 94,000
24.04.1949 | LPSR IeM A. Eglīša slepens ziņojums par LPSR IeM darbību 1949.gada 25.marta deportāciju akcijas laikā
02.04.1951 | PSRS komunistu noziegumi pret cilvēci. Operācija "Ziemeļi". Deportētas 8576 personas
Operācija pret "Jehovas lieciniekiem"