Stambulas Konvencija - par un pret

Šī ieraksta laikā Latvijā uzvirmojušas kaislības ap bēdīgi skandalozo Stambulas konvenciju (SK). Par to varētu, iespējams, nerakstīt, bet uzskatījām par nepieciešamu galvenos aspektus tomēr saglabāt vēsturei.

Pēdējās desmitgades arvien uzrodas kādi sabiedriski aktīvisti, kuri uzkurbulē kaislības ap kādu ideju, padarot to par problēmu visiem. Atradās tādi, kuri rosināja , ejot līdzi laikam, mainīt himnas vārdus, karoga krāsas un citas "novecojušas" lietas. Atsevišķie zibšņi, neraisot pamatīgu liesmošanu, ātri vien norima līdz brīdim, kad tika iemēģināts mainīt tradicionālu priekšstatu par ģimeni, kā arhaisku iepriekšējo gadsimtu palieku. Attīstoties liberālai domai, tika dekriminalizēta homoseksualitāte, atzīstot, ka eksistē viendzimuma attiecības, kurās viena dzimuma personas dzīvo kopā, tiem ir kopīga saimniecība un sadzīve. Pamazām tika atrisinātas juridiskais regulējums, dodot šādiem pāriem nostiprināt savas savstarpējās attiecības līdzīgi kā tradicionālām ģimenēm, piemēram, mantošanas un citas civiltiesiskas attiecības. Konflikti ap šo tēmu sāka rasties brīdī, kad parējai sabiedrībai tika mesti sejā pārmetumi, ka homoseksuāli ļaudis mūsdienās tiekot diskriminēti. Uz lūgumu nosaukt kādu konkrētu gadījumu, lai varētu palīdzēt, atbildes izpalika, atstājot emocijas un dusmas, kad jūties pieķerts melos.

Ceļā uz šīm pārmaiņām, kā arguments tika izmanotots fakts, ka vispār pieņemta prakse ir arī heterseksuālu pāru kopdzīve bez laulības reģistrācijas. Ilgstoši tika polemizēts par jēdzienu partneri. Kas tie tādi - viendzimuma vai dažādu dzimumu partneri vai varbūt kāda uzņēmuma līdzīpašnieki?  Rezultātā, notika sabiedrības izglītošana par ģimeni, kā vēsturiski veidojušās sociāli, tradicionāli un juridiski nostiprinātu  kopdzīves savienību. Maldoties ap partnerības jēdzienu, tika nonivelēta laulības reģistrācijas procedūra ar alternatīvu kopdzīves fiksācijas vienkāršotu modeli pie notāra. Arguments bija tikai tas, ka tas faktiski notiekot un nedrīkstot diskriminēt ļaudis, kuri nevēlas reģistrēt laulību kā bija pieņemts iepriekš. Diskusijas laikā iebildes par to, ka arguments - daudzi tāpat dzīvo bez reģistrācijas, bet grib laulāto tiesības, vērtējams tikpat kritiski, kā atsaukšanās daudzu prasmi vadīt auto, bet bez vēlmes noteiktā kārtībā iegūt  autovadītāja tiesības. Un vai tāpēc būtu veidojama alternatīva iespēja iegūt tiesības kādā alternatīvā veidā? Taču sabiedrības konservatīvās daļas aktīvas iebildes sākās pēc tam, kad viendzimuma pāru apzīmēšanai tika sākts lietot termins - ģimene. Strīds, vai tā ir ģimene, kopēja saimniecība vai kas cits, epizodiski, ka sezonālas iesnas, arvien parādās un pazūd.

Attīstot idejas par ģimenisko attiecību radikālu transformāciju, parādījās pirmie signāli par dzimumu maiņu. Parādījās bērniem adresēta "nevainīga" grāmatiņa - "Diena, kad Kārlis bija Karlīna" (adaptācija no dāņu oriģināla, izdota Latvijā Labklājības ministrijas un Izglītības un zinātnes ministrijas sadarbībā)  un 2012. gada 26. septembrī notika tās atklāšanas svētki. Turpinot eksperimentēt ar sabiedrības uztveri un pacietības mērauklu, jau sākās runas par vecāku nr1 un vecāku nr2, ar to norādot, ka arī viendzimuma pāriem varētu būt bērni un lai ģimenē nebūtu 2 mammas vai 2 tēti, progresīvāk būtu tos numurēt. Jauns diskusijas aspekts - vai to drīkst pieļaut. Modernās pasaules, kā mēdz teikt, jauns izaicinājumu loks. Bet, šoreiz ne par to sīkākās detaļās. Šis ir neliels apskats par neomarksisma uzvaras gājienu sabiedrībā, kur noplicinātas konservatīvas vērtības un labēji orientētā sabiedrības daļa nespēj jaunatnei piedāvāt saistošu ideju par dzīvi un vērtībām. 

Genderisma ideja bija zināma arī ASV, bet tā palika kā atsevišķa ārsta krimināls eksperiments ar dzimuma maiņas operāciju bērnam. Džons Mani - Jaunzēlandē dzimis amerikāņu seksopatalogs, genderisma ideoloģijas pamatlicējs bija veicis visai apšaubāmus ne tikai no ārsta ētikas, bet arī krimināltiesību viedokļa, medicīniskus eksperimentus, pierunājot vecākus mainīt saviem bērniem dzimumu, kā arī devis savu "ieguldījumu" pedofīlijas izplatībā, popularizējot uzskatus par bērnu seksualizāciju jau 5-8 gadu vecumā. Zināmākais gadījums ar cietušo Deividu Reimeru, kurš būdams pieaudzis un uzzinot par viņam nodarīto, beidza dzīvi pašnāvībā.

Genderisma sektantu slapstīšanās ap skolām vai citām bērnu iestādēm ar savām dzimum spējas vai dzimummaiņas projektiem, piesedzoties ar vienu no SK pieminētajiem dokumentiem - Eiropas Padomes Konvenciju par bērnu aizsardzību pret seksuālu izmantošanu un seksuālu vardarbību būtu stipri vien jāvērtē no riska pozīcijām, vai aiz tā neslēpjas  latenta pedofīlija. Bērniem šajā vecumā ir jāsalasa pasakas, nevis pāragri jāmodina viņos interese par dzimumdzīvi.

Latvijas politiķe, vides zinātniece, inženiere, ķīmiķe, augstskolu pasniedzēja, "Progresīvo" partijas politiķe un 14.Saeimas deputāte Jana Simanovska, Latvijā ir pazīstama ar radikālām LGBTQ+ un dzimuma identitātes idejām. Jau 2022.gadā viņa sāka publiski popularizēt ideju par atvieglotiem dzimuma maiņas (precīzāk – juridiskas dzimuma apstiprināšanas) regulējumiem bērniem un pusaudžiem, balstoties tikai uz psihiatra atzinumu bez obligātas vecāku iesaistes. Partijas "Progresīvie" vēlēšanu programmā tika solīta transpersonu dzimuma apstiprināšanas procesa atvieglošana, tostarp, dokumentu izmaiņas uzreiz pēc psihiatra diagnozes. Latvijas TV raidījumā "Aizliegtais paņēmiens" 2022.gada 10. oktobrī viņa skaidroja: "Vēlamies piedāvāt dzimuma maiņas regulējumu, kas ļautu vieglāk mainīt dzimumu, balstoties uz psihiatra atzinumu. Tas svarīgi īpaši pusaudžiem un bērniem, jo viņi nevar mainīt dzimumu bioloģiski, bet jau šobrīd ir vajadzība saukties citādāk." Šis izteikums izraisīja plašu kritiku, tostarp no psihoterapeitiem. Pēc gada, 2023. gada novembrī Saeimas debatēs, viņa precizēja nostāju, pieminot iespēju bērniem mainīt dzimumu bez vecāku atļaujas, ja to atzīst psihiatrs.  

Stambulas konvenciju (oficiāli: Eiropas Padomes Konvencija par vardarbību pret sievietēm un vardarbību ģimenē novēršanu un apkarošanu)pieņēma 2011. gada 11. maija Eiropas Padomes (EP) sēdē. EP Ministru Komitejas lēmumā CM/De/Dec(2011) 1111 norādīts, ka Ministru Komiteja Konvenciju pieņēma un piekrita to atvērt parakstīšanai bez balsošanas. 
2012. gada 12. martā to ratificēja Turcija, tai laikā no 2013. līdz 2016. gadam sekoja vēl 20 valstis. 

Konvencija stājās spēkā 2014. gada 1. augustā, kad to bija ratificējušas 10 valstis, tai skaitā, 8 EP dalībvalstis. 2016. gada maijā to bija parakstījusi jau 41 valsts. Šajā laikā dokumentu sāka pētīt arī Latvijā, bet plašu rezonansi tas neguva. Virkne juristu un politikas vērotāju toleranti, bet arī visai vārgi un neuzstājīgi brīdināja, ka dokuments nav uztverams tik viennozīmīgi. Publiskā telpā tā arī palika, bet atsevišķās aprindās, kā izrādījās, turpinājās pamatīga rosība, saprotot kā to nākotnē izmantot.

Virsraksts apliecina patiesi cēlu mērķi - aizsargāt sievietes un bērnus no vardarbības, kā arī veicināt dzimumu līdztiesību un aicināt veidot preventīvus pasākumus. Tik tālu ar virsrakstu nav pamata iebilst un tam var tikai piekrist.

Taču, sākot lasīt šo dokumentu, tas nemaz tik demokrātisks vairs nešķiet. Jāatgādina, ka 2011.gadā LR Tieslietu ministrs bija Aigars Štokenbergs (Vienotība), bet no 2014. gada 5. novembra līdz 2019. gada 23. janvārim ministrija atradās nacionāļu valdīšanā ar ministru Dzintaru Rasnaču. 2016.gada 25.aprīlī TM, saskaņā ar Līgumu Nr. 1-6.1/53 starp Tieslietu ministriju un Zvērinātas advokātes Ingas Kačevskas biroju, uzdod veikt šī dokumenta Juridisku analīzi, kuras galvenie 8. punkti tika norādīti :

1. Stambulas konvencija ir pirmais starptautiskais līgums, kurā ietverta “gender” definīcija sociālās teorijas izpratnē.

2. Konvencija uzliek valstīm pienākumu atteikties no diskriminācijas ne tikai uz dzimuma pamata, bet arī uz “gender” jeb sociālā dzimuma (dzimtes) pamata. Lai šo nediskriminācijas principu ievērotu, Latvijai agri vai vēlu būs nepieciešams sākt interpretēt jau minēto Satversmes 110.pantu, kā arī CL 35.panta otro daļu “gender” sociālās teorijas gaismā. Tas nozīmē viendzimuma laulību atļaušanu, pat nemainot Satversmes 110.panta 1.teikuma redakciju.

3. Vardarbība pret sievietēm Konvencijā tiek klasificēta kā cilvēktiesību pārkāpums. Taču klasiskajā izpratnē cilvēktiesības kā subjektīvas tiesības ir tiesisks instruments, ar kura palīdzību indivīds var realizēt savas intereses pret valsti. Cilvēktiesības darbojas tiesiskajās attiecībās “cilvēks-valsts”.
Savukārt, prasība pret valsti, lai tā vēršas pret trešajām personām, ir pieļaujama tikai īpašos izņēmuma gadījumos, kad privāttiesiskais mehānisms ir acīmredzami nepietiekams.
No pašas Konvencijas izriet, ka vardarbība pret sievieti ir vai nu civiltiesisks (29.-32.p.), vai krimināltiesisks pārkāpums (33.-58.p.) un nevis cilvēktiesību pārkāpums. Par cilvēktiesību pārkāpumu no valsts puses var runāt tikai tad, ja valsts atteiktos aizsargāt vienu indivīdu pret citu tādu indivīdu, kurš draud ar aizskārumu cilvēka dzīvībai un veselībai.

4. Stambulas konvencija klaji ignorē gan Satversmes 112.pantā, gan starptautiskajos cilvēktiesību dokumentos garantētās vecāku tiesības bērnu izglītībā. Turklāt netiek ņemta vērā arī vecāku reliģijas brīvība, kas ir nesaraujami saistīta ar tiesībām izglītot savus bērnus saskaņā ar savu reliģisko pārliecību un filozofiskajiem uzskatiem.

5. Konvencijas 12.panta pirmā daļa uzliek valstīm pienākumu veikt izmaiņas cilvēku domāšanā un attieksmē. Šāda prasība neatbilst Satversmes 99. un 100.pantam, jo katram Latvijā ir tiesības domāt brīvi, kā arī brīvi paust savus uzskatus, ja vien tie neaizskar citu cilvēku pamattiesības (Satversmes 116.p.).
Arī Satversmes 1.pants, kurā Latvija pasludināta par demokrātisku republiku, jau pats par sevi izslēdz valstij iespēju uzspiest visiem iedzīvotājiem vienas ideoloģijas – radikālā feminisma – idejas un postulātus, tādējādi visiem liekot dzīvot tikai saskaņā ar šo ideoloģiju.

6. Ja Latvija pievienosies Stambulas konvencijai, tad likumdevējs būs atcēlis vienu no svarīgākajām pamattiesībām Latvijā – vienlīdzību likuma priekšā, a priori padarot vīriešu diskrimināciju (tātad, diskrimināciju pēc bioloģiskā dzimuma) par leģitīmu, turklāt bez jebkāda racionāla pamata.

7. Attiecībā uz Eiropas Savienības iespējamo pievienošanos Konvencijai, ir jāprasa ES institūcijām skaidri noteikt un norobežot ES kompetenci no dalībvalstu kompetences Stambulas konvencijas iespējamā piemērošanā. Šeit svarīgs apstāklis ir arī tas, ka divas ES dalībvalstis – Latvija un Čehija – nav parakstījušas Stambulas konvenciju, tādēļ skaidra kompetenču noteikšana ir nepieciešama.

8. No juridiskā viedokļa nav atrodams neviens iemesls, kādēļ Latvijai būtu jāparaksta starptautisks līgums, kas neatbilst tās pamatlikumam – Satversmei. Līdz ar to Latvijai nevajadzētu parakstīt šo Konvenciju. Vienpusējās deklarācijas iesniegšana, kā to izdarīja Polija un Lietuva, juridiski stabilas garantijas nesniedz. Pašreiz nav arī zināms, kā šīs deklarācijas praksē ietekmēs Konvencijas piemērošanu Lietuvā un Polijā, kā arī to attiecībās ar pārējām Konvencijas dalībvalstīm. 

Apjomīgais 34 lappušu garais pētījums nesaprotamu iemeslu dēļ nogūlās kādā atvilknē, un par to vairs nekas dzirdams nebija. Ir pārliecība, ka 2025.gada nogalē esoši kaislību dalībnieku nospiedošs vairākums par to neko nezin, bet, ja kāds SK piekritējs to ir lasījis, tad apzināti par to noklusē. 

Gadiem ilgi turpinot apskatīt šo tēmu, Kačevskas biroja uzskaitījumu varētu izvērst, mēģinot skaidrot, ka dokuments, par kuru atzīnīgi ir izteikusies Rīgas Juridiskās augstskolas profesore un Eiropas Savienības Tiesas tiesnese Ineta Ziemele, bet ļoti asi nokritizējusi Dr. iur. Baiba Rudevska. Savu viedokli viņa izteica gan pēc Ziemeles intervijas, gan pirms tam bija vairākkārt publicējusi viedokļrakstus Latvijas medijos, tai skaitā, 2016.gada 7.jūnijā žurnālā JV Baiba Rudevska norādīja uz SK juridiskajām nepilnībām, uzsverot par terminu - Vardarbība, cilvēktiesības un diskriminācija - neatbilstīgu lietošanu dokumenta tekstā, un proti, 
Stambulas konvencijas preambula un 3. panta "a" punkts raksturo jebkuru vardarbību pret sievieti (tostarp privātās dzīves sfērā) kā "cilvēktiesību pārkāpumu" un "diskrimināciju". Šādi raksturojumi ir absurdi šāda iemesla dēļ: Katram vārdam mūsu valodā ir sava noteikta nozīme, par kuru vairākumā gadījumu pastāv sabiedrības konsenss. Protams, mūsu valodā lietoto terminu nozīme laika gaitā var mainīties, taču ir svarīgi, lai vienā un tajā pašā laikā runājošie cilvēki saprastu to vai citu vārdu vienā nozīmē. Turklāt reālistisks pasaules skatījums liek mums secināt, ka katrs jēdziens ir saistīts ar noteiktu reālās pasaules lietu (priekšmetu, faktu, parādību utt.). Vēl jo svarīgāk ir pieturēties pie šīs atziņas tiesību jomā, kur viens no stūrakmeņiem ir tiesiskās drošības princips. Padarot tiesībās lietoto jēdzienu robežas par neskaidrām un izplūdušām, mēs atņemam tiesiskajām attiecībām nepieciešamo noteiktību un tādējādi apdraudam tiesību subjektu tiesības un leģitīmās intereses. Tātad arī "cilvēktiesību" un "diskriminācijas" jēdzieni atbilst noteiktām realitātēm.

Nekur nekas nav tikai balts vai melns. Nevienā valstī nav tikai viss labi vai tikai viss slikti. Jebkura iejaukšanās citu valstu parvaldīšanas kārtībā ir pretlikumīga. Jebkuras iebildes pret šo politisko manifestu tiek pārvērstas par sazvērestības teoriju. Taču modernā pasaulē ļoti ir labi atstrādātas iespējas kā pareizi un efektīgi manipulēt ar sabiedrisko domu, iestāstot ka balsts vairs tomēr nav balts, bet melns vairs nav melns, bet tiem, kuri iebilst, veikli piekabina klāt birkas - par sazvērestību, Kremli, Soross, CIP, starptautisko cionismu, bībelisko sāgu par ķīniešiem utml. Viss notiek šeit un tagad. Mūsdienu agresīva ārpolitika, nostiprinot savas pozīcijas, izmanto ļoti rafinētas metodes, lai ietekmētu cilvēkus. Kā piemērs - skandalozā un faktiski radikāli kreisā Stambulas konvencija, kas ietver apriori naratīvu - vīrietis, zēns vienkārši pēc definīcijas ir varmāka. Marksisma pamatā ir pretstatu cīņa un tā atdzimšana kreiso kustībās ir progresējoša. Šoreiz tā ir vīriešu dzimte. 

Preambula: ...atzīstot to, ka sievietes un meitenes, salīdzinot ar vīriešiem, ir pakļautas lielākam ar dzimumu saistītas vardarbības riskam ... (SK 12.panta 1.punkts): Dalībvalstis veic visus vajadzīgos pasākumus, lai veicinātu izmaiņas sociālās vides un kultūras noteiktajos sieviešu un vīriešu uzvedības modeļos nolūkā izskaust aizspriedumus, paražas, tradīcijas un jebkādu citu praksi, kuras pamatā ir ideja par sieviešu nepilnvērtību vai par sieviešu un vīriešu lomām, kas padarītas par stereotipiem.
Turpat 12.panta 4.punkts, ņemot vērā iepriekš noteikto attieksmes vadlīniju, izceļ tiešu vienu no stereotipiem, un proti, : 

Dalībvalstis veic vajadzīgos pasākumus, lai mudinātu visus sabiedrības locekļus, īpaši vīriešus un zēnus, aktīvi sniegt ieguldījumu, lai novērstu jebkādu vardarbību, uz kuru attiecas šī konvencija.

Tā ir bīstama un jaunu robežšķirtņu veidojoša tendence, jo tikpat labi varētu kādā konvencijā paziņot:

• mēs cīnīsiem pret zādzībām, ko veic personas, jo īpaši čigāni,  ir vairāk pakļauti ču ir zagļi,
• mēs cīnīsimies pret iespēju iegādāties alkoholu, īpaši krievus, jo viņi vairāk dzer,
• mēs ierobežosim naidu kurinošas un ekstrēmas ideoloģijas, īpaši ebrejus, jo viņiem ir cionisms,
  un tā tālāk un tā joprojām, jo valda taču sadzīviski stereotipiska attieksme, ka 
• visi francūži ir mīlnieki un pat izvirtuļi,
• visi arābi ir teroristi, 
• visi latvieši ir kaščīgi stukači utt utjpr.. Lielu grupu aizskarošas, aizspriedumiem pilnus štampus droši vien daudzi var atcerēties, ko ielikt kāda dokumenta pamatā.

Ja kāds atļautos ko tādu fantazēt un sludināt, jebkurš taisnprātīgs un godīgs cilvēks pret to iebilstu. SK brīvi demonizē un ar to diskriminē a priori visus vīriešus un zēnus (ironizējot varētu vaicāt, varbūt tāpēc daži vīrieši vēlas justies kā sievieties - tā drošāk?) Tas ir ļoti bīstami un nepieļaujami, ja starptautisks juridiski saistošs dokuments satur šādu imperatīvu klauzulu, kas tika pieminēts iepriekš minētās analīzes 6.punktā. Vai tas ir pretnostatījums radikālā Islama nostādnei - sieviete ir mazvērtīgāka? SK 12.pants paģēr mainīt domāšanu un atbrīvoties no stereotipiem, taču apgalvojums, ka vīrieši un zēni ir vairāk tendēti vai pakļauti riskam kļūt agresīviem ir kreiso feministu aprindās ļoti izteikta stereotipiska attieksme.

Tāpēc, turpinot pelnīti kritiskas piezīmes par SK, turpinām ar :

9. Ir paredzēts, ka GREVIO būs tā starptautiskā institūcija, kas kontrolēs un uzraudzīs, kā dalībvalsts ievēro SK prasības cīņā pret varmācību. Kā zināms, tad tieši poicijas darbinieki ir tie, kuri ikdienā, riskējot ar veselību un dzīvību, reāli cīnās pret noziedzību un stājas pretī varmākām. Viņu tiesības ir stingri reglamentētas un procesuāli ierobežotas likumā. Arī tiesneši, kuriem nereti nākas izskatīt smagas lietas pret varmākām ir paaugstināta riska darbs.

Izrādās, lai GREVIO locekļiem un citiem nacionālo delegāciju locekļiem nodrošinātu pilnīgu vārda brīvību un pilnīgu neatkarību, pildot savus pienākumus, viņi bauda imunitāti pret tiesas procesiem, kuri saistīti ar visu, ko viņi teikuši, rakstījuši vai darījuši, pildot savus pienākumus, pat ja minētās personas šos pienākumus vairs nepilda. Ceļojot - pilnīga diplomātiskā imunitāte. Tas attiecas arī uz tehnisko personālu, ieskaitot tulkus u.c. pieaicinātās personas.
SK nevienā rindkopā nav noteikts, ka GREVIO locekļi būtu amapersonas, kurām ir ne tikai reti ekskluzīvas tiesības, bet ir arī paredzēti pienākumi un atbildība. Vai tiešām, kāds policists, tiesnesis vai mediju darbinieks, kurš nodarbojas ar varmācības jautājumu pētīšanu un ikdienā ir neaizsargāts pret organizēto noziedzību un staptautisku mafiju, bauda šādas privilēģijas, uz kādām neviens līdz šim pat nav mēģinājis pretencēt?

10.  SK 54.pants: Pierādījumu pieļaujamība. Dalībvalstis pieņem normatīvos aktus vai veic citus pasākumus, kas vajadzīgi, lai nodrošinātu to, ka visos civilprocesos un kriminālprocesos pierādījumi saistībā ar vardarbības upura seksuālo pagātni un uzvedību ir pieļaujami vienīgi tad, ja tie ir svarīgi un nepieciešami. Ļoti bīstama, procesuālu pierādīšanu graujoša tēze, kas pieļauj selektīvu un iespējami tendenciozu izmeklēšanu un tiesvedību. Iespējams, ka tas ir neveikli formulēts, bet tādā gadījumā tas vēlreiz apliecina dokumenta zemo juridisko kvalitāti.

Jebkura diskusija, kurā kā galvenais arguments parādās Kremlis, starptautiskais cionisms, citplanētiešu tusiņš jonosfērā vai mušu spietošana āderu krustpunktā, zaudē jelkādu turpmāko jēgu. Par SK sen vairs runa par juridiski vāji sagatavotā dokumenta saturu. Te jau ir divu ideloģiju sadursme, kur uz laukuma ir liels politiķu pulks un viņu atbalstītāju pulks,kas iesaistījušies spēlē bez noteikumiem un kuru arsenālā ir sektantiska aģitēšana, baidīšana un apsaukāšanās. 

Stambulas konvencija, diemžēl, jāskata ne tikai kā deklarēts cietušo aizsardzības instruments, bet vairāk kā ideoloģiski uzlādēts dokuments ar juridiski vājām vietām. Tas ir "Trojas zirgs", kas slēpj plašāku gendera ideoloģijas uzspiešanu, netieši arī nelegālās migrācijas veicināšanu, paļaujoties uz publisko spiedienu un politiķu paviršību. Par šiem jautājumiem būtu mierīgi jādiskutē, jo lielākā daļa problēmu rodas no nerunāšanas un sekojošo procesu risināšanu no spēka pozīcijām. Diskusiju rezultāts varētu lielisks arguments pret "globālo naratīvu", kur atsevišķu aprindu ideoloģijas tiek eksportētas kā universālas patiesības.

Pie varas esošiem jezga ap SK ir laba dūmu svece, kad sabiedrībai būtu jāprotestē pret budžeta izšķērdību, korupciju, darījumiem ar valsts īpašumu, sagandētiem Airbaltic, Rail Baltica u.c. projektiem.

Bieži nākas citēt pazīstamo latviešu juristu un politiķi Andri Grūtupu: "Ja gribas pierādīt kādas lietas absurdumu, tā jānoved līdz farsam". Diskusija par un ap Stambulas konvenciju ir sen par tādu kļuvusi. Pie kam, sen vairs nav runa par šī dokumenta saturu, bet ir sākusies cīņa - kam vairāk vara, tas nosaka dienas kārtību. Šoreiz uzvarējis viedoklis - konvencija jādenonsē un viens otram var rādīt mēli. Par valsts problēmām - nav laika. Citreiz.

Ja ņem Latviju kā analizējamu piemēru, kodolīgs pārskats par SK iespējamo ietekmi, uzsverot tās kā ideoloģisku instrumentu:

• Gendera "Trojas zirgs": Konvencija ievieš "gender" kā sociālo lomu (nevis bioloģisko dzimumu), kas varētu piespiest interpretēt Satversmes 110. pantu (laulība kā vīrieša un sievietes savienība) viendzimuma laulību labā, bez grozījumiem.
  Tas ir pirmais starptautiskais līgums ar šādu definīciju, kas uzspiež radikālā feminisma ideoloģiju, pretrunā ar Satversmes 99.–100. pantu par domas brīvību.
• Vardarbības definīcijas problēmas: Vardarbība tiek klasificēta kā cilvēktiesību pārkāpums, bet patiesībā tā ir civiltiesiska vai krimināltiesiska – valsts iejaukšanās privātajās attiecībās ir ierobežota.
  Tas ignorē vecāku tiesības (Satversmes 112. pants) un reliģijas brīvību izglītībā.
• Diskriminācijas legalizācija: Īpašie pasākumi tikai sievietēm (4. panta 4. daļa) pieļauj vīriešu diskrimināciju kā definētu varmāku, kas pretrunā ar Satversmes 91. pantu par vienlīdzību.
• Secinājumi un ieteikumi: Latvijai nebija iemeslu to parakstīt – tas veicina ideoloģisku spiedienu un ģimenes vērtību noārdīšanu.
  Polijas un Lietuvas deklarācijas (par "nacionālo interpretāciju") ir juridiski vājas un var netikt atzītas.

Dažādu juristu veiktā analīze skaidri parāda, kā konvencija ir tālu no pilnības un slēpj plašāku (iespējams patieso) mērķi: mainīt sabiedrības domāšanu (SK 12. pants), ignorējot nacionālo suverenitāti. Latvijā kreiso kustības partijas nopietni strādā pie šiem jautājumiem, saņemot atbalstu arī no ārvalstu kreiso ideologu aprindām.