Pēteris I izdod pavēli par Jaunā gada pārcelšanu Krievijā no 1. septembra uz 1. janvāri

Jaunā gada pārcelšana Krievijā nenozīmēja pāreju no Jūlija kalendāra uz precīzāko Gregora kalendāru, bet tikai citu gada sākuma datumu.

Baltijas valstu teritorijas Pēteris I sāka iekarot 2 gadus vēlāk (Krievija okupēja Vidzemi un Rīgu 1701-1726) un tas radīja daudzas "kalendāru jukas" vēl daudzus gadus vēlāk.

Latvijas daļa - Kurzemes - Zemgales hercogiste tobrīd Krievijas sastāvā vēl nebija nonākusi (okupēta 100 gadus vēlāk - 1795. gadā), taču tā kā tā bija katoliskās Polijas vasaļatakarībā, tad pāreja uz Gregora kalendāru (Jaunais gads pēc tā sākās 1. janvārī) šeit notika 1655. gadā.

Kurzemes hercogvalsts superintendentsPauls Einhorns sīvi pretojās arī Gregora kalendāra ("jaunā stila") ieviešanai Kurzemē, saskatīdams tajā līdzekli nostiprināt katolicismu. Problēma aktualizējās, kad landtāgs nobalsoja par Gregora kalendāra lietošanu hercogistē. Šajā ziņā Einhorns bija tik dedzīgs, ka 1655. gada 25. maija rīta sprediķī Jelgavas Sv. Trijādības baznīcā, protestējot pret šo kalendāru, mira uz kanceles sprediķa laikā. 

Atkarīgās Latvijas daļas -Zviedru okupētā Vidzeme izmantoja Jūlija kalendāru (bet Jaunais gads jau tika svinēts 1. janvārī). 18. gadsimta sākumā zviedri nolemj pāriet uz Gregora kalendāru, bet nevis atmest uzreiz visas 11 dienas (tābrīža starpība), bet gan četrdesmit gadus neievērot garos gadus, tā pamazām panākt pārējo Eiropu. Bet notiek tā, ka 1704. un 1708. gadā par šo lēmumu "aizmirst" un nodzīvo garos gadus, tā izjūk visa iecerētā kārtība. Karalis Kārlis XII beidzot saprot, ka tāda pakāpeniska pāreja ir nejēdzība, bet, tā vietā, lai ieviestu Gregora kalendāru, viņš atgriežas pie Jūlija kalendāra, dāvājot savai valstij vienu lieku dienu - 1712. gada 30. februāri.

Polijas sastāvā esošā Latgale (Krievijas okupēta 1772. gadā) izmantoja Gregora kalendāru ar 1582. gadu, gads sākās ar 1. janvāri.

Bez Jaunā gada dienas noteikšanas arī visādi citādi Latvijā laiks dažādās tās daļās nereti skaitīts dažādi un tās teritorijā pāreja no Jūlija kalendāra uz Gregora kalendāru un atpakaļ politisko iemeslu dēļ notika vairākas reizes:

• 1582. Pirmo reizi jaunais kalendārs ar Polijas-Lietuvas kopvalsts valdnieka pavēli tika ieviests 1582. gada oktobrī (4. oktobris kļuva par 15.oktobri) Livonijas Pārdaugavas hercogistē (tagadējā Vidzemē un Latgalē). Rīgas pilsēta jauno kalendāru nepiekrita lietot, kas izraisīja Kalendāra nemierus. Sekojoši, luteriskajās Kurzemes un Zemgales hercogistes (līdz 1655. gadam) un Rīgas pilsētas teritorijā turpināja lietot veco Jūlija kalendāru.
• 1622. Pēc Vidzemes pievienošanas Zviedrijai, tajā atjaunoja Jūlija kalendāra lietošanu,
• 1772.  Latgalē beidza lietot Gregora kalendāru līdz ar tās pievienošanai Krievijas impērijai, kura dzīvoja pēc Juliāna kalendāra līdz pat 1918.g.
• 1795. gadā Krievija anektē un okupē Kurzemes- Zemgales hercogisti un oficiālajā lietvedībā notiek pāreja uz Jūlija kalendāru.
• 1812. gada "Krievijas kampaņas" laikā Kurzemes hercogistes daļu uz pusgadu okupēja Francijas karaspēks (Francija uz Gregora kalendāru pārgāja jau 1582. gadā), sekojoši Francijas okupācijas iestāžu dokumenti tika datēti ar šī kalendāra datumiem.
• 1915. Pēc Kurzemes un Zemgales okupācijas Vācijas Oberosts šeit atkārtoti ieviesa Gregora kalendāru. Paralēli pastāvēja vācu okupācijas un Krievijas impērijas oficiālie pieraksti- kaut vai par Ziemassvētku kauju datumu gadu vēlāk - tie būs datēti ar dažādiem datumiem.
• 1918. Latvijā uz Gregora kalendāru līdz šim pēdējo reizi pilnībā pārgāja 1918. gadā, kad starpība starp kalendāra laiku un astronomisko laiku bija jau 14 dienas. Sekojoši, 1918. gada 1. februāris "kļuva" par 15. februāri. Reāli pāreja pilnībā ieviesās 1919.g.