Kuļikovas kauja: sadursme starp diviem Zelta Ordas klanu karavadoņiem. Rezultātā uzvar maskavieši

The Battle of Kulikovo, Мамаево побоище, Донское побоище, Куликовская битва, битва на Куликовом поле

Pretēji Krievijā izplatītam uzskatam, ka Kuļikovas kauja bija "krievu apvienota cīņa pret tatāriem",  faktiski tas bija lokāls konflikts starp diviem Krievijā valdošu mongoļu- tatāru cilšu pārstāvju- hana Tohtamiša vasaļa Donas Dmitrija un Zelta Ordas viena no karavadoņa Mamaja karaspēkiem.

Mamajs nebija dzimis hans, bet bija tikai ievērojams Ordas karavadonis no Krimas, kas ar tur mītošo Dženovas tirgotāju atbalstu bija sagrābis varu un pats sevi pasludinājis par hanu. Taču Zelta Ordas vasalis Maskavas - Vladimiras lielkņazs Dmitrijs par "likumīgo" ordas hanu un Maskavijas krievu zemju pārvaldītāju atzina Čingizshana pēcnācēju,-  čingizīdu no Sibīrijas,- Tohtamišu.

Tādējādi, kņazs Dmitrijs un tā vadītie krievi nevis karoja pret Zelta ordu, bet uzstāja uz "likumīgas" hana varas atjaunošanu Maskavijas Krievzemē. Vēl vairāk,- liela daļa "rietumnieku"- slāvu cilšu un kņazistu nostājās tieši Mamaja pusē, vai kā varenākā no tām- Novgoroda- izvēlējās palikt neitrāla.

Kas un kurā pusē piedalījās visā konflikta gaitā un kaujā precīzi nav zināms, taču vēstures avoti liecina, ka Mamaja armiju veidojuši:

• polovcieši,
• Volgas bulgāri,
• itāļi (dženovieši),
• jūdi,
• armēņi,
• osetīni un
• čerkesi.
• Mamaja sabiedrotais bija Lietuvas lielkunigaitis Jagailis, kurš savus pulkus centās savienot ar Mamaja armiju.

Te svarīgi atcerēties, ka XIV. gadsimta Lietuvas valstī ietilpa visa t.sk. kādreizējā baltu apdzīvotā teritorija pirms slāvu invāzijas, jeb no šībrīža viedokļa raugoties visa Baltkrievija, Ukraina un Rietumkrievija.

Senkrievi:

• polockieši,
• kijevieši,
• volīnieši,
• galīcieši kā Jagaiļa vasaļi šajā konfliktā atradās Mamaja pusē.

• Par Mamaja sabiedroto vēsturnieki uzskata arī Rjazaņas kņazu.

Savukārt lielkņazam Dmitrijam karavīrus deva 30 Krievzemes pilsētas, no kurām lielākās

• Maskava,
• Vladimira,
• Suzdaļa,
• Brjanska,
• Pleskava,
• daļēji Smoļenska, bet sabiedrotie bija
• hans Tohtamišs, kā arī
• vairāki lietuviešu cilmes vietvalži.

Šajā konfliktā neitrāla palika

• lielākā Krievzemes valsts Novgoroda, kā arī
• Ņižņinovgorodas un
• Tveras kņaziste.

Tātad ne par kādu apvienotās krievu tautas cīņu pret mongoļu-tatāru Zelta ordu Kuļikovas kaujā nevar būt ne runa.

Pēc sakāves Mamaju nogalināja viņa līdzgaitnieki.

Par Zelta ordas hanu un Maskavijas pārvaldītāju kļuva hans Tohtamišs, kurš gan izrādījās ļoti tuvredzīgs politiķis. Viņš drīz sanaidojās ar savu vasali lielkņazu Dmitriju Donskoju un to sakāva.

Pieveicis Dmitriju, Tohtamišs pamanījās sanīsties arī ar savu vareno aizbildni, Centālāzijas valdnieku Timuru Tamerlānu, kura karapulki 1395.gadā deva nāvējošu triecienu Zelta ordas armijai.

Zelta orda sašķēlās vairākās hanu valstīs un atsevišķās nelielākās ordās.

Aplami izdarīt secinājumu, ka tieši Krievzemes pieaugošās varenības vai Kuļikovas kaujas dēļ sabruka Zelta orda,- tā sabruka to pašu Krievijas zemju valdnieku - tatāru - savstarpējo nesaskaņu dēl, kamdēļ notika Kuļikovas kauja.

Fragmenti no: "Kuļikovas kauja: cīņa starp patriotisko mītu un patiesību",  Valdis Klišāns Venstpils muzeja direktors, LU Vēstures un filozofijas fakultātes Centrālās un Austrumeiropas vēstures katedras lektors