Bermontiāde: Antantes pārstāvji cenšas apturēt latviešu atbrīvošanās cīņas

Pēc taktiskajiem zaudējumiem Rīgā un Jelgavā P. Bermonta-Avalova un R. fon der Golca vadītie spēki apzinājās kampaņas neveiksmi. Lai saglabātu karaspēka kaujas spējas, tika īstenota novilcināšanas taktika, līdzīga tai, kas iepriekš sekmēja Strazdumuižas pamiera noslēgšanu. Šīs stratēģijas ietvaros Vācijas valdība oficiāli paziņoja, ka ņem savā aizsardzībā Rietumkrievijas Brīvprātīgo armiju (RBA), kuras sastāvā bija ievērojams skaits Vācijas valstspiederīgo, un pieprasīja nekavējoties pārtraukt kaujas operācijas pret to.

1919. gada 25. novembrī reaģējot uz šo diplomātisko un militāro manevru, Latvija pieteica karu Vācijai.

Situāciju sarežģīja fakts, ka Vācijas prasības sākotnēji atbalstīja arī Antantes sabiedroto komisija (t.s. Nīsela misija). Sabiedroto ģeopolitiskajās interesēs ietilpa RBA iesaistīšana cīņā pret boļševikiem Krievijas teritorijā, tādēļ tika izvirzīta prasība, ka "latviešu karaspēkam nekavējoties jāpārtrauc uzbrukuma rakstura darbība pret krievu un vācu karaspēku".

Tomēr Latvijas armijas virspavēlniecība — operatīvā vadītāja V. Ozola un virspavēlnieka M. Peniķa personā — šo prasību noraidīja. Lēmums balstījās uz vēsturisko pieredzi, lai neatkārtotu K. Ulmaņa kļūdu, piekrītot Strazdumuižas pamieram, kas iepriekš bija apturējis veiksmīgo Cēsu ofensīvu un ļāvis vācu spēkiem nostiprināties Pārdaugavā. Militārās operācijas tika turpinātas līdz brīdim, kad RBA spēki tika pilnībā izspiesti pāri vēsturiskajai Latvijas (Kurzemes–Zemgales hercogistes) robežai.

Līdz 1919. gada 1. decembrim Latvijas rietumu daļa (Kurzeme) bija pilnībā atbrīvota no RBA karaspēka. Atkāpjoties Lietuvas teritorijā (Žemaitijā), bijušo Bermonta armiju sakāva Lietuvas karaspēks, un tās atliekas evakuējās uz Austrumprūsiju.

Līdz ar Kurzemes atbrīvošanu Latvijas armijas vienības varēja pārvirzīt resursus pēdējā stratēģiskā uzdevuma izpildei — Latgales atbrīvošanai.

***

Krievijas Sarkanās armijas iebrukuma sākumposmā (no 1919. gada 4. janvāra līdz 22. maijam) okupācijas spēki tika dēvēti par "Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas (LPSR) armiju". Mūsdienu militārās teorijas terminoloģijā šo veidojumu var klasificēt kā hibrīdkara elementu — formāli autonomu, bet faktiski marionetes statusā esošu spēku. Zīmīgi, ka "LPSR armija" tika izveidota 1919. gada 4. janvārī ar Krievijas KPFSR Revolucionārās kara padomes lēmumu, kas tieši norāda uz tās pakļautību Maskavai un tikai pēc tam, kad Krievijas Sarkanā armija Rīgu jau bija ieņēmusi..

Pēc Rīgas zaudēšanas 1919. gada 22. maijā un sekojošās atkāpšanās uz Latgali, šī "fasādes" struktūra tika likvidēta.

Ar Krievijas SA virspavēlnieka 1919. gada 7. jūnija operatīvo direktīvu Nr. 2188/op (№ 2188/оп), LPSR armija tika reorganizēta un integrēta atpakaļ Padomju Krievijas 15. armijā ar štābu Daugavpilī. Bijušais armijas vadītājs pulkvedis Pēteris Slavens 1919. gada novembrī padevās Latvijas bruņotajiem spēkiem. Tādējādi Latgales atbrīvošanas operācijas notika nevis pret iekšēju ienaidnieku ("latviešu lielinieku pulkiem"), bet gan pret ārvalstu agresoru — Padomju Krievijas regulāro armiju.