Krievijas Impērijas okupētajās "Kurlandes un Livlandes guberņās" latviešu valodai tiek piešķirtas vienādas tiesības ar vācu valodu. Vienlaikus uzsākta teritoriju uzspiesta rusifikācija
Lai vairāk saasinātu attiecības starp strauji turību iegūstošo Latvijas pamatnāciju un vietējo, pamatā vācu izcelsmes muižniecību un intelektuālo aprindu pārstāvjiem, kurai krievi īsti neuzticas (vācieši ar "novēlošanos" cenšas latviešus "pārvāciskot"), Krievija veica virkni reformu, viena no tām ir valodas jomā. Protams, latviešu valoda netika ieviesta ar valsti saistītajos aktos; tā joprojām palika "otršķirīga". Turklāt, jāņem vērā, ka Latgalē (tāpat Lietuvā)- jau 19 gadus (kopš 1864. gada līdz 1904. gadam) bija ieviests gan latīņu drukas, gan vēlāk- arī latviešu valodas drukas aizliegums. Skolās mācības notika krievu valodā (izņēmums- ticības mācība).
1918.gada 4.janvārī, lai imitētu "nacionālas valsts Padomju Krievijas sastāvā" ideju, dekrēts par latviešu valodas lietošanu Latvijas iestādēs, ko republikas izpildu komiteja jeb Iskolats pieņēma Valkā, noteica, ka "visās Latvijas oficiālajās iestādēs (guberņās, apriņķos, pilsētās, miestos un pagastos) lietojama latviešu valoda visās darīšanās. Cittautu valodām tiek dotas līdzīgas tiesības kā latviešu valodai visur tur, kur tas izrādās par nepieciešamu". Līdzvērtīgas tiesības ar citām valodām, taču ne prioritāti, latviešu valodai noteica arī Pētera Stučkas "Latvijas Padomju valdības dekrēts par oficiālos rakstos lietojamām valodām", nosakot, ka "iekšējā darīšanu valoda kā centrālajās, tā arī vietējās iestādēs ir viena no vietējām valodām pēc iedzīvotāju vairākuma, šimbrīžam latviski, latgaliski vai krieviski".
Latvijas Republika latviešu valodai noteica valsts valodas statusu
1918.gada 6.decembra "Pagaidu nolikums par Latvijas tiesām un tiesāšanas kārtību",
1921.gada 22.novembra "Noteikumi par valsts ierēdņu pārbaudīšanu valsts valodas prašanā", kas latviešu valodai noteica valsts valodas statusu; 1932.gada "Noteikumi par valsts valodu" un "Likums par atklātiem izziņojumiem";
