Padomju Krievijas okupētajā Latvijas teritorijas daļā (LSPR) sāk darboties kara revolucionārie tribunāli, čekas analogs

Neatņemama Pētera Stučkas priekšstatu daļa par komunismu bija revolucionārais terors: pirmo tribunālu izveidoja jau 1918. gada 18. decembrī Vecgulbenē. Tika izveidotas koncentrācijas nometnes Gulbenē, Pļaviņās (toreiz — Stukmaņos) un netālu no Valmieras mācītāja Neilanda muižā.

1919. gada 30. janvārī Stučkas valdība izdeva pavēli par revolucionāro tribunālu izveidi, kuros tiesu sprieda trīs cilvēki.

Sarkanā terora laikā Latvijā ar tribunālu spriedumu nošāva vismaz 1000 cilvēku, bet kopā komunistu upuru skaits tiek lēsts līdz pat 8500.

Pēc 1919. gada 20. februāra, kad baznīca tika atdalīta no valsts, īpašs terors tika vērsts pret mācītājiem.

1919. gada 25. aprīlī Stučkas valdība izdeva rīkojumu par vācbaltiešu izraidīšanu uz Sibīriju.

***

Padomju Krievija, 1918. gada martā noslēdzot Brestļitovskas miera līgumu ar Vāciju, pēc pēdējās prasības, atteicās no pretenzijām uz Krievijas impērijas 18.- 19.g.s. Eiropā okupētajām valstīm un teritorijām, piekrītot, ka šo teritoriju iedzīvotājiem ir pašnoieteikšanās tiesības izlemt par savu valstu atjaunošanu. Dažas no Krievijas Impērijas okupētajām valstīm pasludināja savu valstu atjaunošanu (vai jaunu,- nacionālu demokrātisku valstu izveidošanu) jau pirms Brestļitovskas miera līguma.

Pēc tam, kad 1918. gadā Vācijas impērija noslēdza 11. novembra Kompjeņas pamieru ar Rietumu Antantes valstīm, 13. novembrī Padomju Krievija lauza 1918. gada marta Brestļitovskas miera līgumu ar Vāciju, un sāka iebrukumus Vācijas militārā kontrolē esošājās teritoriijās, kurās jau bija atjaunotas Krievijas Impērijas okupētās valstis vai izveidotas jaunas valstis, arī Latvija un Igaunija (Krievijas okupētās Livonijas teritorijā). 

Viskrievijas Centrālā izpildkomiteja Maskavā 1918.g. 13. novembrī pieņēma lēmumu "par padomju varas atjaunošanu Latvijā". 

Pretēji PSRS laikā izdotiem apgalvojumiem, ka 'Ļeņins deva brīvību Latvijai", Ļeņina vadītā komunistiskā Krievija visos veidos centās Latviju sagrābt un paturēt Krievijas kontrolē, tai skaitā laužot līgumus, kurus tā bija noslēgusi. Latvijas neatkarību izdevās izcīnīt un nosargāt tikai pateicoties Latvijas iedzīvotāju (ts sk. vācbaltiešu) un Sabiedroto iniciatīvai un ieročiem; par spīti Ļeņina centieniem Latvijas Republiku iznīcināt.

Pēteris Stučka, kurš no 1918. gada augusta bija KPFSR Ārlietu tautas komisariāta kolēģijas loceklis, Maskavā tika izvēlēts par jaunās LSPR marionešu valdības galvu. Izmantojot jauno valstu armiju vājumu un haosu, kāds bija sācies pēc ķeizara Vilhelma II atkāpšanās un pamiera noslēgšanas Vācijas armijā, Padomju Krievijas karaspēks iebruika Latvijā.

Lai panāktu lielāku uzbrukuma efektivitāti, Padomju Krievija izmantoja tās pakļautībā esošos "sarkano strēlnieku" pulkus, veikli manipulējot ar ar šajos pulkos populāriem marksisma jēdzieniem par šķiru cīņu un sakombinējot to ar naida propagandu pret vācu "iebrucējiem". 

1918. gada decembrī Stučka kļuva par LSPR valdības vadītāju 

Jau 1919. gada  janvāra sākumā Krievijas karaspēks ieņēma Rīgu.

LSPR valdība mēģināja radīt "perfektu" lielinieku partijas diktatūru. Stučkas valdība atcēla visus iepriekšējo valdību likumus un pasludināja, ka Latvijā darbojas visi Padomju Krievijas valdības izdotie dekrēti.

1919. gada 31. janvārī pieņēma dekrētu "Par vienlaicīgo ārkārtējo nodokli no Latvijas mantīgo šķiras" un visām personām un iestādēm bija jāiesniedz paziņojumi par saviem ienākumiem.

1919. gada 18. februārī izdeva dekrētu par banku nacionalizāciju un visi noguldījumi, kas pārsniedza 10 tūkstošus rubļu, tika konfiscēti. Iedzīvotājiem izsniedza darba grāmatiņas, kas ļāva viņiem saņemt pārtikas kartītes un pārvietoties. Pēc Statistikas pārvaldes datiem Rīgā bada un sērgu dēļ nomira 8590 iedzīvotāji.

13. februārī Padomju Latvijas pārtikas rezerves bija izsīkušas. Trūkstot pārtikai, kareivji veica zemnieku noliktavu pārmeklēšanas, Rīgā sākās bads. Pārtikas komisāru Eihi nosūtīja uz Ukrainu iepirkt graudus. Aprīļa sākumā izveidoja Apgādības padomi, izveidojot apriņķu pārtikas sagādes komitejas.

"Atjaunošanas" konceptu vēlāk plaši izmantoja LPSR vēsturnieki, pamatojot, ka Krievijas revolūcijas laikā Latvijas iedzīvotāji brīvprātīgi izveidoja Iskolatstrela republiku, kurai pēc dažiem vācu okupācijas mēnešiem sekoja LSPR un 1940. gadā, pēc padomju varas "atjaunošanas", LPSR.